Pēdējos gados saziņas līdzekļos gan paši narkomāni, gan jaunie žurnālisti, gan mākslinieki (bija pat kāds students – pedagogs) izvirza prasību legalizēt “Vieglās narkotikas”, jo lūk neesot pieļaujama to diskriminācija, ja jau tiekot atļauta alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu tirdzniecība un lietošana. Tiek arī izvirzīta ideja par “vieglo” narkotiku nekaitīgumu, spēju regulēt to pielietošanu un abstinences trūkums pārtraucot to lietošanu. Tiek arī izvirzīta tēze, ka cīņa pret narkotiku piedāvājumu (aizliegto tirdzniecību) neko neesot devusi, jo tādejādi melnajā tirgū tikai pieaugot cenas. Tieši narkotiku legalizācija un pieejamība iznīcināšot melno tirgu. Tiek arī uzskaitīti ASV izdevumi nelegālās narkotiku tirdzniecības apkarošanā, kas neesot bijuši efektīvi. Kā kontrarguments tiek izmantota arī Amsterdamas pieredze. Narkotiku liberalizētāji izvirza uzskatu, ka tieši aizliegums ir visu nelaimju cēlonis un ir pārliecināti, ka jābalstās tikai uz pašu narkomānu veselo saprātu un atbildību par savu veselību un vietu sabiedrībā.
Cilvēku interese par narkotikām ir saprotama, jo ne visi cilvēki šajos grūtajos pārejas laika apstākļos ir laimīgi, apmierināti un veiksmīgi. Līdz ar to viegli rodas vilinājums mākslīgi mainīt savu labsajūtu. Cilvēkiem gribas ticēt, ka tiešām narkotiku ietekmi var kontrolēt un ka pasaulē tiešām pastāv nekaitīgas narkotikas. Īpaši apdraudēti ir tie pusaudži, kuriem vislielākās autoritātes ir vienaudži un viņu elki, bet nevis vecāki un skolotāji. Ja kāds no pusaudžiem uzsāk narkotiku lietošanu, tam tūlīt rodas vēlēšanās dalīties savos iespaidos ar vienaudžiem. Diemžēl bieži tieši šie pirmie iespaidi ir pozitīvi, tā saucamais narkotiku “medusmēnesis”. Šī pozitīvā informācija tiek momentāli izplatīta un visi pusaudži vecuma īpatnību dēļ tai arī notic un paši sāk mēģināt arī tās lietot. Šo straujo narkotiku lietošanas izplatīšanos varētu pielīdzināt infekciju izplatības mehānismiem.
Ja narkotikas uzreiz nogalinātu, tad neviens tās nelietotu. Diemžēl viss ir otrādi. Sākumā “medusmēnesis”, kurš pāriet atkarība, psihiskā un morālā defektā, materiālā izputēšanā. Nāve iestājas pārdozēšanas, pašnāvības vai AIDS dēļ. Tāda ir narkomānu dzīve un nāve, ko redzam mēs – ārsti, iekšlietu darbinieki un ģimenes locekļi. Paši narkomāni ir individuālisti. Viņi sabiedrības acīs īpaši nerādās, tādēļ plašākai sabiedrībai par viņu likteni maz kas ir zināms. Bet rakstītajiem par narkotikām gribas atspoguļot tikai intriģējošo un bohēmisko, bet nevis patiesību.
Ir ļoti naivi cerēt uz objektīvu informāciju par narkotiskām vielām jaunajos apstākļos, kad milzu varu ir ieguvusi nauda, un kad narkotiku tirdzniecība ir gandrīz vēl lielāka naudas ādere nekā tirdzniecība ar alkoholu un ar tabaku. Ļoti daudzi šodien vēlētos oficiāli Rīgas kafejnīcās, krogos un diskobāros uzsākt tirdzniecību ar “zālīti” un ne tikai ar to. Tāpēc arī pienācis laiks uzsākt sarunu par tēmu: ko mums dotu narkotiku legalizācija?
Visvairāk narkotiku legalizētāji vēlas “brīvlaišanu” hašišam un marihuānai, t.i. tetrahidrokannabinolam. Mēģināsim iztēloties, kas notiktu, ja mēs to izdarītu.
Hašiša un marihuānas tirdzniecības legalizācija vispirms izraisītu arī siltumnīcās un hidroponikā audzēto kaņepju hibrīdu nelegālu audzēšanu un tirgošanu, kurām tetrahidrokanabinolu sveķu saturs augā vairāk kā 20 reizes lielāks par dienvidu un austrumu zemēs savvaļā augošajām kaņepēm, un kuru iedarbība ir daudzkārt spēcīgāka. Tā ir līdzīga sintētisko halucinogēno psihotropo vielu iedarbībai. Legāliem tirgoņiem būtu jāmaksā nodokļi, bet nelegālie tirgoņi tos izkonkurētu ar zemākām cenām (nemaksājot nodokļus) un tirgojot iedarbīgāku produktu. To novēro arī Amsterdamā, kur policija bieži ir spiesta konfiscēt nelegālās hašiša un marihuānas partijas, jo blakus legālajam tirgum joprojām pastāv arī nelegālais.
Sabiedrība strauji pieaugtu psihiskā saslimstība gan šo 1īdzekļu pārdozēšanas, gan hroniskās intoksikācijas dēļ. Uzkrītoši pieaugtu sevī iegrimušu, apātisku, bezdarbīgu, vienaldzīgu un savādu jauniešu skaits, jo kaņepju sveķi – tetrahidrokanabinols ilgstoši uzkrājas smadzeņu audos un tiek ļoti lēni izvadīts no organisma. Šai vielai, tāpat kā visām narkotiskajām vielām, piemīt spēja radīt atkarību un tādēļ liela lietotāju daļa nevis saglabās spējas lietot šo vielu epizodiski, bet gan sāks to lietot sistemātiski vai pāries uz vel spēcīgāku narkotisko vielu lietošanu. Tāpēc sabiedrībā strauji pieaugs narkomānu skaits.
Šo vielu intoksikācijā autovadītāji ir tikpat bīstami kā alkohola reibumā, tātad pieaugs bojā gājušo un sakropļoto cilvēku skaits.
Pieaugs arī saslimstība ar venēriskajām slimībām un AIDS, jo hašišs un marihuāna izraisa dziņu atbrīvošanos, t.sk. seksuālo, novedot pie haotiskiem dzimumsakariem.
Neviens hašiša un marihuānas smēķētājs nevar garantēt, ka viņam izdosies saglabāt tikai mērenu intoksikāciju – daudziem tā var beigties ar paškontroles zaudēšanu, agresivitāti, bīstamām darbībām, nonākšanu halucināciju un murgu varā. Bieži apreibušie var kļūt tikpat bīstami kā alkoholiķi, kuriem ir agresīvas reibuma formas.
Hašiša un marihuānas smēķēšana vēlāk veicinās arī pierašanu pie nikotīna, kas ir tabakas sastāvā – tātad pieaugs smēķētāju skaits.
Diemžēl hašišs un marihuāna nav alternatīva alkohola lietošanai. Tās legalizējot nesamazināsies dzērāju skaits.
Vieglā narkotisko 1īdzekļu pieejamība veicinātu šo 1īdzekļu lietošanas uzsākšanu to jauniešu vidū, kuri pastāvot aizliegumam to nedarītu. Nenoliedzami te liela loma būtu arī reklāmai, bez kuras tirgus nevar pastāvēt.
Sevišķi bīstama situācija var veidoties tad, kad legalizācija tiek uzsākta tikai dažās valstīs. Latvijai šāds solis var būt sevišķi bīstams, jo tā atrodas krustcelēs un to tūlīt pārpludinātu narkotiku tūrisms, bet daļa no tūristiem arī šeit paliktu, nevis atgrieztos savā dzimtenē.
