No profesionālā viedokļa ir pilnīgi saprotama šī nolieguma eksistence, jo mēs negribam un nevēlamies runāt par alkoholiķiem, narkomāniem, domājot, ka šī- problēma neskar mūs un mūsu ģimenes, bet īstenībā, kā teica mans kolēģis: “Es varētu ar saviem draugiem un radiem – ķīmiski atkarīgajiem aizpildīt veselu narkoloģijas nodaļu”.
Gribētos, lai diskusijai par narkotiku legalizāciju ir Tālavas taurētāja loma, kas atmodinātu politiķus no snaudas un brīdinātu nepieņemt vieglprātīgus lēmumus. Pretējā gadījumā, tāpat kā 90.gadu sākumā, kad tika likvidēts alkohola ražošanas un tirdzniecības monopols un valsti pārpludināja lētā šņabja tirgošana 24 stundas diennaktī, mums draud iespēja vienu jauku dienu iegādāties marihuānu katrā kafejnīcā un tulpju audzētāju siltumnīcās aplūkot ziedošās kaņepes.
Pēdējā laikā aizvien biežāk tiek diskutēts par to, ka sabiedrības pūles cīnīties pret narkomāniju ir beigušās ar sakāvi, un vienīgā izeja ir legalizācija. Protams, mums nepiedāvā iespēju brīvi tirgot visas narkotikas, bet dod iespēju ieviest vieglāku “legalizācijas režīmu”, t.i. “vieglo” narkotiku – kanabis grupas (marihuāna, hašišs) personīgas lietošanas atļaušanu jeb, citiem vārdiem sakot, “cirst sunītim astīti nelieliem gabaliņiem”. Šeit man vienmēr gribas uzdot jautājumu: “Kāds būs nākošais solis – vai visu narkotiku iegūšanas, pirkšanas un pārdošanas dekriminalizācija?”
Manuprāt, visbīstamākais šajā situācijā, kas liek man nostāties pret jebkādu legalizāciju, ir tieši psiholoģiskais moments, ka narkotiku lietošana kļūs atļauta, kaut arī tikai “vieglo”.
ANO konvencijās, kurām pievienojusies arī Latvija, nepastāv šāda narkotiku sadalījuma – “vieglajās” un “smagajās”, un tā saucamās “vieglās” kanabis grupas narkotikas pēc Labklājības ministrijas sarakstiem, kas saskaņoti ar ANO konvencijām, ir iekļautas 1.sarakstā – sevišķi bīstamās aizliegtās narkotiskās un tām pielīdzināmās vielas, kuru lietošana medicīnā nav atļauta.
Praktiskajā darbā arvien biežāk nākas sastapties ar šiem “zālītes” smēķētājiem un redzēt viņu pasivitāti, nomāktību, nespēju plānot savas darbības, pilnīgu atbildības trūkumu un vienaldzību, t.i. tā saucamo amotivacijas sindromu, kā arī psihisko atkarību no “zālītes” gan domās un jūtās, gan darbībās.
Vai tiešām sabiedrībai vajadzīga šāda mankurtu armija tikai tāpēc, lai realizētu personības izvēles brīvību?
Protams, var piekrist, ka šādas reālas tirdzniecības rezultātā valsts kase papildināsies ar zināmu nodokļu summu, kuru varētu novirzīt veselības aprūpes budžetā un atkarības vielu profilaksē. Diemžēl, reālās dzīves piemērs par alkohola un tabakas akcīzes nodokļu izlietojumu valsts plikumu aizsegšanai, man stipri liek šaubīties par šīs naudiņas nokļūšanu veselības veicināšanas maciņā.
Nedrīkst aizmirst to apstākli, ka narkotiku legalizācijas idejas paudējiem aizmugurē stāv narkotiku tirgus, tā lielā nauda un spēcīgā propaganda, bet mēs savā svaru kausā pašreiz varam likt tikai nodeldētus saukļus: “Saki narkotikām – nē!”, “Lietojiet prezervatīvus!”, “Ekstazī – nogalina!”.
Legalizācijas piekritēji bieži manipulē ar alkohola pretnostādišanu narkotikām, nosaucot to par stiprāku vielu. Nenoliedzami, ka alkohols rada smagu atkarību, bet attiecībā uz personību sociālajām sekām – noziedzību, AIDS, u.c. narkotikas sit smagāk, ātrāk un bīstamāk. Atšķirībā no alkohola, narkotiku lietošana ir “lipīga”, to nosaka masu subkultūra,- mode un ceturtā vara.
Naivi ir cerēt, ka pastāvot kontrolētai narkotiku tirdzniecībai, nebūs viltojumu, nelegālā tirgus, smagu saindēšanās gadījumu, jo kā redzat mūsu “spirķika” tirgus zeļ un plaukst paralēli likumīgajai tirdzniecībai.
Legalizējot narkotikas, kļūs lielāks patēriņš, pazemināsies cenas un lietošana neizbēgami pieaugs.
Katram, pat skolas vecuma zēnam ir skaidrs, ka pastāv tieša likumsakarība starp patēriņu, piedāvājumu un cenu. Piemērs nav tālu jāmeklē: mūsu valstī apmēram 70% no pusaudžiem, kas reģistrēti narkoloģiskajās iestādēs kā narkotisko un psihotropo vielu atkarīgie, osta līmi, acetonu un citus tamlīdzīgus draņķus, jo šīs vielas ir legālas, brīvi nopērkamas veikalā, to cena ir zema,, un rezultātā patēriņš ir augsts. Nedomāju, ka jaunieši nezin, kas ir ekstazī, marihuāna u.c. narkotikas, bet tieši to nelegalitāte un visbiežāk augstā cena zināmā mērā mūs glābj no epidēmijas. Jāsaka, paldies Dievam, ka mūsu jaunatnes pirktspēja ir tik zema, jo citādi mēs ātri noslīktu “narkotiku mēslos”.
Atļaujot brīvu “vieglo” narkotiku tirdzniecību, būs jāatļauj arī reklāma, tāpat kā medikamentiem, alkoholam un tabakai. Jau tagad ar šausmām domāju, ka skatoties mums visiem gribot vai negribot uzspiestas TV reklāmas par medikamentiem, sekas tailenola, panadola u.c. medikamentu paplašinātai un bieži nevajadzīgai un nekontrolētai lietošanai nebūs ilgi jāgaida.
Narkomāns kā personība nav atrauts no apkārtējās sabiedrības. Narkotiku lietošanas rezultātā cilvēks zaudē spēju uzturēt normālas attiecības, zūd atbildības sajūta par ģimeni, draugiem un savu uzvedību. Gala rezultātā viņš tiek izstumts no sabiedrības, bet tuvinieki pakļauti ciešanām. Cilvēktiesību aizstāvjiem par prieku, realizējot personības brīvību ar legalizācijas palīdzību, mīdīsim kājām narkomāna tuvinieku tiesības uz dzīvi bez līdzatkarības un sāpēm.
