Starptautiskā konference Ņujorkas Medicīnas universitātē
1998.g. 10.-21.marts
Čārlza Motta fonda atbalsts
Konferences mērķis bija pārskatīt marihuānas un THC (tetrahidrokannabinols) farmaceitisko un molekulāro bāzi vielu potenciālajai piemērotībai izmantošanai ārstnieciskos nolūkos, kā arī izvērtēt to klīnisko pielietojumu. Piecdesmit zinātnieku un terapeitu no ASV, Izraēlas, Francijas, Vācijas un Zviedrijas bija sapulcējušies, lai divas dienas dalītos savā pieredzē. Līdzdarboties konferencē bija ielūgti vēl 120 ASV un ārvalstu zinātnieku un terapeitu, kuri aktīvi iesaistījās konferences diskusijās. Šo diskusiju materiāli publicēti 1998.g. oktobrī.
Konferencē vēlreiz tika diskutēts par THC uzņemšanu, piesaisti un ilgstošo saglabāšanos organismā. Tika nolasīts ziņojums par šīs narkotiskās vielas ārstnieciskās izmantošanas iespējām. Semināra dalībnieki tika iepazīstināti ar paņēmienu, kad THC organismā tiek uzņemts nevis smēķējot, bet norijot vai svecīšu veidā, tādejādi izvairoties no nelabvēlīgas ietekmes uz plaušām, kā arī paildzinot iedarbību un samazinot lietošanas biežumu. Šī paņēmiena priekšrocība ir tā, ka tas ļauj izvairīties no darvas toksiskās iedarbības un citiem veselībai kaitīgiem ķīmiskiem savienojumiem, ko satur cigarete. Nacionālā narkotiku iedarbības klīniskās pētniecības institūta (National Institut of Drug Abuse) eksperimentāliem nolūkiem izgatavotā marihuānas cigarete saturēja toksiskās vielas lielākā koncentrācijā, nekā tāda paša svara tabakas cigarete NIDA (National Institut of Drug Abuse) nebija izdevies izgatavot ideālu marihuānas cigareti ar noteiktu THC koncentrāciju, kas nesaturētu darvu un citus veselībai kaitīgus ķīmiskus savienojumus.
Marihuānas smēķēšana izraisa neatgriezeniskas funkcionālas un strukturālas izmaiņas pastāvīgo marihuānas smēķētāju plaušās. Marihuāna nav pieņemams ārstniecības līdzeklis. Marihuānas smēķēšana un THC rada ievērojamu sirdsdarbības pasliktināšanos, turklāt pastāvīgs marihuānas smēķēšanas pavadonis agrāk vai vēlāk parasti ir arī alkohols un kokaīns. Marihuānas smēķēšana saasina koronārās nepietiekamības simptomus. Marihuānas smēķēšana ir daudz toksiskāka smēķētāja plaušām, sirdij, imūnai sistēmai un smadzenēm, nekā tabakas smēķēšana.
Vēlreiz tika uzsvērtas marihuānas un THC atkarību veidojošās īpašības, kā arī lietotāja nosliece uz pārmērīgu toleranci. Molekulārā mehānisma pamats, kurš nosaka vielu atkarību veidojošo raksturu, ir līdzīgs opiātiem, kokaīnam, nikotīnam un alkoholam.
Brukhavenas nacionālās laboratorijas zinātnieki iepazīstināja ar pierādījumiem par neatgriezeniskām, anormālām biomehāniskām pārmaiņām smadzenēs, kuras izraisa THC, un kuras fiksētas PET apskatē. Pētījumi bija saistīti ar marihuānas smēķēšanas rezultātā radušamies neatgriezeniskām izmaiņām smadzeņu molekulārajā mehānismā, kurš kontrolē DNS ekspresiju un ir saistīts ar atmiņas, izturēšanās, saskarsmes, uzmanības un mērķtiecīgi orientētas un motivētas darbības izmaiņām. THC iedarbojas uz receptoriem smadzeņu šūnās, kas ir daļa no regulējošās anandamīdu kannabinoīdās sistēmas, kas regulē smadzeņu šūnu darbību un to neirotansmisiju (signālu pārraidīšanu).
Ar šo mehānismu THC iedarbojas uz smadzeņu neiropārraidītajiem (norepinefrīniem, dopamīniem, GABA, acetilholīniem), izmainot vielu farmakoloģisko raksturu. Šādā veidā THC iedarbojas līdzīgi daudzām narkotikām, kas lietotas kā psihostimulanti un psihodepresanti, opiāti, alkohols un citi stimulanti: ar efekta pastiprinošu vai pavājinošu iedarbību. THC iedarbojas kā deregurators visām smadzeņu regulētajām ķermeņa pamatfunkcijām.
Tomēr, atšķirībā no anandamīdiem un citiem fizioloģiskiem ligandiem, THC receptoru molekulām piesaistās uz vairākām stundām, pat dienām, un izmaina signālu nodošanas un saņemšanas funkcionēšanu veidā, kādā tas iepriekš aprakstīts.
Analogi receptori uz THC identificēti arī imūnās sistēmas, reproduktīvo orgānu un augļa šūnās. Tie atrodami spermas šūnas galviņā un sēklinieka šūnās, kas producē spermu. Šie molekulārie pētījumi apstiprina 1976.-78.gadā Kolumbijas universitātē veiktos pētījumus, ka marihuānas smēķētājiem konstatēts samazināts spermas daudzums un anormāla spermas forma. Izmaiņu iemesls bija THC iedarbība uz spermoģenēzi spermas veidošanās laikā sēkliniekā.
Tādi pat receptori uz THC atrodas arī olšūnās līdz 16.segmentācijai. Anandamīdi un citi fizioloģiskie ligandi uz THC receptoru tiek producēti sēkliniekā un dzemdes epitēlijā.
Olšūnas apaugļošanās ar spermatozoīdu un olšūnas implantēšanās dzemdē prasa kannabinoīdās anandamīdu sistēmas viengabalainību. Bet, kā pierāda eksperimenti, THC klātbūtne izjauc cilvēku reproduktīvo sistēmu molekulārā līmenī. Marihuāna ir toksiska augļa šūnām, un tā negatīvi ietekmē embrija attīstību.
Marihuānas kā sāpes remdinoša līdzekļa izmantošana ārstniecībā tika diskutēta speciālā starptautiskā sēdē, kurā piedalījās atzītākie ASV un ārvalstu klīniskās un eksperimentālās pētniecības eksperti. Plaši tika iztirzāta problēma, kā samērot subjektīvo sāpju uztveres līmeni un sāpju uztveres līmeni un sāpju panesības objektīvo pakāpi.
Tika atzīts, ka marihuānas smēķēšana patiešām pazemina sāpju uztveres līmeni, tomēr, salīdzinot ar tādiem sāpju remdinošajiem līdzekļiem kā aspirīns, tailenols vai opiāti, THC ir mazāk efektīvs.
Izvērtējot THC un marihuānas smēķēšanas efektivitāti:
- tika izteikts mutisks apgalvojums, ka pie vemšanas vēža ķīmiskajā terapijā THC vai marihuānas smēķēšana iedarbojas mazāk efektīvi, kā citi alternatīvie medikamenti;
- par neefektīvu tika atzīta THC un marihuānas smēķēšana glaukomas ārstēšanā;
- tika pierādīta marihuānas un THC kā sedatīvu un pretsāpju līdzekļu izmantošanas neefektivitāte anestezioloģijā, kā arī neiroloģisku traucējumu, epilepsijas un izkaisītās sklerozes ārstēšanā;
- par nepārliecinošiem tika atzīti pētījumi par THC ārstniecisko nozīmi AIDS sindroma nomākšanā.
Psihiatrija izvērtēja marihuānas iedarbību, ņemot vērā šādas kategorijas: šizofrēnija, alkoholisms un akūtās psihozes sindromi. Marihuānas smēķēšana var negatīvi ietekmēt kādu no šīm slimībām vai arī kavēt to ārstēšanu.
Dr. Pauls Jansens atzīmēja, ka dažiem no psihiatrijā, anestezioloģijā un dermatoloģijā izmantojamiem medikamentiem veltāma atsevišķa lekcija par tēmu Kā nākotnē atrast ideālas zāles? Viņš uzsvēra, ka ir svarīgi iegūt perfektu līdzsvaru starp zālēm un specifiski lokalizēto receptoru, lai gūtu ideālu ārstniecisko efektu. Kannabinoīdi nav uzskatāmi par vielām, kuras potenciāli būtu izmantojamas ideālu ārstniecības līdzekļu izstrādāšanai.
Secinājums
Marihuāna ir atkarību izraisoša narkotiskā viela. Marihuānas smēķēšana ir nepieņemama ārstniecības metode THC terapeitiskai izmantošanai. Marihuāna ir daudz bīstamāka plaušām, nekā tabakas smēķēšana. ASV FDA (pārtikas un zāļu administrācija) ir atzinusi THC, kas ir marihuānas aktīvais komponents, par ārstniecības līdzekli vemšanas novēršanai un apetītes stimulēšanai. Šī medikamenta nosaukums ir marinols, un tas tiek izrakstīts ar ārsta recepti (dodot priekšroku citiem, efektīvākiem līdzekļiem).
Ir pierādījies, ka marihuāna un THC, atkarībā no lietošanas laika un dozas, negatīvi ietekmē cilvēka uzvedību, smadzeņu darbību, imūno sistēmu un sievietes un vīrieša reproduktīvās funkcijas. Šīs vielas ir toksiskas; tās iedarbojas toksiski uz augļa un embrija šūnām ar tālejošām sekām pilnvērtīgu pēcnācēju radīšanā.
THC ietekmē nervu impulsu pārvadītājus un receptoru funkcijas, kas regulē šūnu funkcijas un kam ir galvenā nozīme šūnu iekšējā signalizācijas mehānismā. THC ietekmē signalizācijas mehānismu visās ķermeņa šūnās: smadzenēs, sirdī, plaušās, imūnajā sistēmā, reproduktīvajā sistēmā; kā arī augļa embrionālajā stadijā.
Šie zinātnes fakti ir satraucoši, un pamatsecinājums visam iepriekšminētajam ir izsakāms ar Medicīnas institūta 1982.g. atzinumu: Cik patiešām maz mēs zinām par marihuānas iedarbību, un tas ir pietiekams pamats, lai problēmai pievērstu uzmanību valstiskā līmenī.
