Cilvēka piedzimšana un nāve ir divi saviļņojošākie un līdz ar to arī psihotraumatizējošākie notikumi tā dzīvē. Nekas cits vairs nespēj līdzināties tiem nozīmē, kādu tie atstāj gan uz to, kas piedzimst vai mirst, gan uz tiem, kas ir šo notikumu liecinieki. Šajā rakstā pievērsīšos apstākļiem, kas ir “ap dzimšanu”.
Atrodoties mātes miesās, bērns barības vielas un skābekli saņem no mātes, bet atkritumus izdala caur māti. Viņš atrodas nemainīgā siltumā un šķidrā vidē – Arhimēda spēks to pasargā pat no Zemes gravitācijas radītajām grūtībām. Viņam nav nepieciešamības patstāvīgi orientēties pasaulē, izmantojot savus maņu orgānus – viņa vietā to dara māte. Viņš ir bakterioloģiski un imunoloģiski aizsargāts. Māte (vecāki) rūpējas arī par tā psiholoģisko labsajūtu, ievērojot grūtniecības dzīves režīmu. Šis ir stāvoklis, kad cilvēks objektīvi atrodas gan 100% atkarībā, gan 100% drošībā.
Tad nāk dzimšana, kas bērna vecākiem nozīmē kaut ko pilnīgi citu kā bērnam. Un vecāki neaizdomājas līdz tam, ka bērns piedzimstot vienā momentā zaudē gandrīz visu – viņam tagad ir patstāvīgi jāelpo un jāuzņem barība, jāizdala vielu maiņas gala produkti, viņš ir pakļauts Zemes gravitācijas spēkam un visiem citiem pasaulē eksistējošajiem fizikālajiem, ķīmiskajiem, politiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem un psiholoģiskajiem spēkiem, kas potenciāli ir vērsti pret viņu. Viņš objektīvi ir zaudējis gan drošību, gan tās avotu – atkarību.
Iespējams, ka šis notikums Bībelē ir aprakstīts kā izdzīšana no paradīzes, kas likumsakarīgi rada nepiepildāmās ilgas pēc nokļūšanas atpakaļ drošībā un pasargātībā, kā arī “reflektorisku” jautājumu – par ko? – ko es tik sliktu izdarīju, ka mani izdzina? Tā rodas mīti par “iedzimto grēku”, kam ir psiholoģiskas saknes un tālāka attīstība.
Vai mūsu pieaugušajā dzīvē var būt iespējami notikumi, kuri objektīvi ietver sevī tikpat kardinālas pārmaiņas kā dzimšana un kuri līdz ar to subjektīvi var tikt pārdzīvoti tikpat traumatizējoši? Vienīgā atbilde varētu būt – ja cilvēks uz neatgriešanos pamet planētu Zemi, lai Kosmosā meklētu sev citu dzīves vietu, kur, iespējams, apstākļi izdzīvošanai ir daudz smagāki nekā šeit.
Piesaistīšanās kā atbalsts grūtībās.
Bērnam, kurš tikko ir piedzimis, ir Dabas dots uzdevums – ne tikai piemēroties jaunajiem apstākļiem, bet arī iemācīties izjust tos kā “normālus”, “pašus par sevi saprotamus”, tādus, kas ne tikai neizsauc nekādu stresu, bet kuros pa jaunam var sajusties mierīgi, droši un kas aizsargā.
Lai tas notiktu, pirmkārt, protams, ir vajadzīgs laiks. Kā rāda novērojumi un pētījumi, tam var pietikt ar 9 līdz 12 mēnešiem. Bet otrkārt, un to ir daudz būtiskāk atzīmēt, bērnam vajag objektu, kuru tas varētu uztvert kā zaudētās drošības sajūtas iespējami pilnvērtīgāku aizvietotāju. Ir jāredz, ka šeit ir īpaši svarīgi ievērot dabā universālo pakāpenisko pāreju jeb evolūcijas principu – mēs nevaram prasīt, lai cilvēks, kam visu tā eksistences laiku drošības sajūtas avots ir atradies “ārpusē”, vienā brīdī kļūtu neatkarīgs un iemācītos drošības sajūtu sev emitēt pats.
Subjektīvu (pašam izjūtamu) neatkarību cilvēks iegūst tikai kļūstot pieaudzis – tas ir visas bērnības uzdevums, bet pirmajā gadā pēc dzimšanas tam ir sev šis uzdevums jāizvirza, jāuzdrošinās šo ceļu uzsākt. Lai tas notiktu,
1) ir jābūt objektam, kam “piesaistīties”, lai saņemtu no tā to, kas bērnam ir nepieciešams, tajā skaitā jau minēto drošības sajūtu;
2) šim objektam ir jāspēj sniegt bērnam to, kas tam ir vajadzīgs, izejot no viņa subjektīvā stāvokļa.
Parasti zīdaiņi piesaistās mātei – tātad tai pašai personai, kura tika devusi tam visu nepieciešamo jau grūtniecības laikā. Taču ne visām mātēm, kas sekmīgi ir tikušas galā ar grūtnieces nebūt ne vieglajiem pienākumiem ir, no vienas puses, vēlēšanās (atteikšanās no bērna) un iespējas (nāve dzemdībās) turpināt mātes karjeru, no otras – ne visas to prot, neskatoties uz sekmīgi nobeigto “grūtniecības skolu” un no trešās – ne visas ir pietiekoši psiholoģiski spējīgas mobilizēt lielāko daļu savu resursu bērnam (piemēram, vientuļās mātes utt.). Šo iemeslu dēļ dažreiz bērnam tiek piedāvāts piesaistīties citai personai (sauksim to par aprūpētājpersonu). Pretēji “iestāvējušamies” uzskatiem (“māti bērnam aizvietot nespēj nekas!”) pieredze rāda, ka, ja šī aprūpētājpersona “mātes lomai” ir pietiekoši piemērota un sagatavota, viņa piesaistes objekta pienākumus var spēt veikt ne sliktāk par bērna bioloģisko māti.
Tātad – ja mēs esam noskaidrojuši, kas var būt šis piesaistes objekts, tad būtu jāatbild uz jautājumu – kas ir tas, ko no šī objekta sagaida tikko dzimšanas traumu pieredzējušais bērns? Tā ir smalkjūtība, ko vajadzētu izprast sekojoši.
1. Aprūpētājpersonai (objektam) bērns ir jātur uzmanības lokā. Tātad – ir jāuzmana, vai bērns kaut kādā sev raksturīgā veidā nesignalizē, ka tam ir “izbeigusies” drošības sajūta, vai tam nevajag pieiet klāt, paņemt rokā, paaijāt, piespiest pie krūts.
2. Aprūpētājpersonai bērna izpausmes ir jāinterpretē pēc tā subjektīvā stāvokļa nevis pēc objektīvajām vajadzībām. Tātad – bērns ir jāapmīļo, jāpabaro, jāpārtin tad, kad viņš to prasa, nevis tad, kad tas no pieauguša cilvēka pieredzes viedokļa būtu vajadzīgs.
3. Aprūpētājpersonai ir tūlītēji jāreaģē uz bērna prasībām, jo zīdainim ir nepieciešams veidot sasaisti starp savu uzvedību un aprūpētājpersonas reakciju uz šo uzvedību. Tātad – sarunāties bez vārdiem, mācīties sajust aprūpētājpersonu un tās labvēlību, kas viņam reprezentē Pasauli. Bez vārdiem izteiktie jautājumi nedrīkst ilgi palikt bez atbildes (nerunājot nemaz par to, ka tie varētu tikt neatbildēti vispār) un “atbildes gaidīšanas laikam” katru reizi ir jābūt apmērām vienādi īsam.
4. Aprūpētājpersonai ir jāreaģē atbilstoši bērna attīstības līmenim. Tātad – savas rūpes ir jāsniedz tik, cik tas prasa šodien, nevis tik, cik tas prasīja vakar, jāļauj tam psiholoģiski un fiziski attālināties tad, kad viņš to prasa.
Ja mēs saprotam un ievērojam šos principus, tad mums kļūst saprotama šī fenomena – piesaistīšanās – funkcija – drošības sajūtas atkaliegūšana objekta personā pēc “izdzīšanas no paradīzes” – mātes klēpja. Zīdainim drošības sajūta joprojām atrodas “ārpusē” – objektā, no kura viņš tāpēc jūtas (subjektīvi) un arī ir (objektīvi) atkarīgs, bet šeit parādās arī kaut kas jauns viņa attīstībā – attālums līdz objektam (fiziski un psiholoģiski) mainās. Kopīgā likumsakarība, kas turpina darboties visu bērnības periodu, ir – bērns mācās attālināties, tātad – kļūt neatkarīgāks un emitēt drošības sajūtu sev pats. Lai to varētu izdarīt, viņam ir jābūt stiprai ticībai, ka laikā, kamēr viņš ir tālāk no mātes, ar to nekas slikts nenotiek – tā nepazūd un viņam vienmēr ir iespēja atgriezties.
Šis “drošības sajūtas bāzes” vai “dzimtās ostas” (pilsētas, valsts, planētas) reflekss saglabājas visu mūžu – grūtībās mēs bieži meklējam drošības sajūtu ne tikai sevī, bet ceram arī uz citu atbalstu, kas, kā to pieredze rāda, var ievērojami palīdzēt grūtības pārvarēt. Šeit arī atkarības kā slimības definīcija – atkarīgais ir pieaugušais, kurš grūtībās meklē risinājumu (nevis tikai atbalstu – vienreizēju, stimulējošu drošības sajūtas injekciju) pirmkārt citos (vecāki, laulātie, bērni (!), valsts, valdība, alkohols, cigarete utt.) un tikai tad sevī, savas personības resursos. Neatkarīgais rīkojas otrādi.
Tātad – kvalitatīvai (drošai) piesaistei ir noteicoša loma attiecībā uz visu, kas bērna (cilvēka) dzīvē notiks pēc tam. Angļu vārdam mother (māte) nosvītrojot pirmo burtu, iegūstam other (citi) – kādas izveidojas cilvēka attiecības ar māti, tādas viņas būs arī ar citiem cilvēkiem. Ja cilvēks nejutīsies pietiekoši drošs, viņš nespēs mācīties, veidot uzticības pilnas attiecības – pat vairāk – viņš nebūs spējīgs komunicēt (sarunāties šī vārda plašā – arī neverbālā – izpratnē).
Nedrošās piesaistes tiek iedalītas divās grupās:
1) izvairīgi nedrošās – ja bērns ir it kā samierinājies ar “paradīzes zudumu” līdzīgi kā cilvēki samierinās, piemērām, ar invaliditāti, veidojot savu – invalīdu pasaulīti. Šādi bērni pret visiem pieaugušajiem izturas vienādi – māte to vidū neatšķiras ar īpašo – drošības sajūtas “bāzes” statusu. Tas var tikt ļaunprātīgi izmantots, bet citas sekas ir – šādi cilvēki nespēj veidot patstāvīgas, noturīgas, emocionālas un atbildīgas uzticības pilnas attiecības;
2) ambivalenti nedrošās – ja bērns nesagaida no mātes to, ko tam no tās vajag un tad, kad to vajag, tas rada viņā trauksmi, bailes (viņa mani pametusi), milzīgu tiekšanos pēc mātes (nevaldāma raudāšana), kas brīdī, kad māte “atrodas”, iegūst aizvainojuma un dusmu raksturu – “kā tu drīkstēji tā pret mani izturēties!”. Tā vietā, lai mierīgi aizmigtu atkalatgūtās drošības svētlaimē, viņi ilgi nespēj nomierināties un visiem spēkiem cenšas māti atgrūst, kas atgādina tās sodīšanu. Pieaugušajā dzīvē šādiem cilvēkiem ir raksturīga neatlaidīga tiekšanās pēc kaut kāda mērķa, bet brīdī, kad viņi to sasniedz, notiek atteikšanās no tik grūti izcīnītā.
Seperācija
Seperācija jeb attālināšanās arī sākas piedzimstot un pēc tam turpinās līdz pat pilngadības sasniegšanai. Cilvēks trenējas būt arvien ilgāk un arvien tālāk (fiziski un psiholoģiski) no “drošās bāzes”. Tā ir tikpat bioloģiski determinēta kā piesaistīšanās un tai, kā redzams, ir tikpat skaidri un konkrēti mērķi.
Tāpat ir saprotams, ka seperēties var sākt tikai brīdī, kad cilvēks iekšēji (subjektīvi) jūtas drošībā, kā arī tas, ka tā pārtraucas tad, kad šī drošības sajūta izbeidzas – ir jāatgriežas, lai to atkal no jauna “uzpildītu”.
Tātad – piesaistīšanās ir primāra, seperācija – sekundāra. Nav grūti saskatīt arī seperācijas mērķi – tā ir “izdomāta”, lai cilvēkam būtu iespējams apgūt iemaņas, kā uzņemties vienpersonisku (ne ar vienu – pat ar māti nedalītu) atbildību. Tātad – iemācīties justies atbildīgam, rodot sev iespēju izdzīvot pieaugušo pasaules realitātē, kas raksturojas ar neizbēgamu objektīvu šīs atbildības piedāvājumu. Tātad – kļūt neatkarīgam.
Visumā visa cilvēka dzīve var tikt iztēlota kā spirāles loki, katrs no kuriem atspoguļo arī pašu pirmo. Katrs no šiem lokiem sākas ar problēmu jeb grūtībām, kuras nekad vairs nav tik lielas kā piedzimšanas grūtības un kurā ir trīs kontrolpunkti – drošības sajūta (droša uzticēšanās), eksplorācija, jeb mācīšanās iepazīt vai respektēt (kas ir seperācijas uzdevums) un pašatbildības uzņemšanās par problēmas atrisinājumu. Attiecībā uz pēdējo jāpiebilst, ka bez notikušas seperācijas ir iespējama tikai kopatbildības uzņemšanās, kas ir atkarības kā slimības loģikas pamatā.
Objekta atkarība.
Ja bērna seperēšanās no objekta (aprūpētājpersonas) nenotiek jeb notiek nepietiekoši, bērnam zūd iespēja uzņemties vienpersonisku atbildību par vecumam atbilstošu grūtību pārvarēšanu. Piemērām, ja māte 8 gadīgu bērnu vienmēr pavada līdz skolai un sagaida pie tās, bērnam nav iespējams iegūt pieredzi – kā tas ir – vienam pašam iet pāri ielām, izvēlēties iešanas ātrumu, raudzīties apkārt turp, kur rāda viņa, nevis mātes acis, laikā aiziet un laikā atnākt.
Ja bērns šīs lietas nav iemācījies, viņš arī nespēj uzņemties atbildību par to patstāvīgu izpildi – tur kur ir vairāki, atbildību parasti uzņemas vecākais vai pieredzējušākais.
Tā tas būtu, ja nenotiek tikai seperācija, bet piesaistīšanās ir notikusi kvalitatīvi – tas vairāk ir teorētisks variants, jo ja mātes vienīgā atlikusī dzīves jēga ir – izaudzināt “labu” meitu vai dēlu, tad viņa it kā aizņemas no bērna šo mērķi. Labuma kritēriji mātei ir savējie – tos viņa it kā “uzdāvina” bērnam, kas ir pilnīgi pretēji šeit paustajai smalkjūtības koncepcijai, saskaņā ar kuru šos kritērijus izpauž pats bērns, bet mātes pienākums ir tos “nolasīt”. Tā visa rezultātā piesaiste bērnam, kura māte “dzīvo bērna dēļ” ar vislielāko varbūtību izveidosies nedroša.
Tas nozīmē, ka gadījumā, ja bērns arī atraisās no mātes, kura to nelaiž vaļā, viņš tūlīt pat izjūt nedrošās piesaistes iedarbību, kas, loģiski, liek tam atgriezties atpakaļ drošībā. Tātad – objekta atkarība = nedroša piesaiste + sepeācijas grūtības. Tēlaini objekta atkarību var stādīties priekšā kā divu personību neapzinātu saplūšanu un sekojošu sadalīšanos pēc specializācijas principa – katrs no otra paņem to, kas tam pietrūkst un atdod to, kas paliek pāri, pie kam “pirmās rokas” tiesības šajā ņemšanā un došanā pienākas mātei. Rezultātā iznāk divi nepilnīgi, viens bez otra pastāvēt nespējīgi cilvēki.
* * *
Varu šeit īsumā pārstāstīt tipisku objekta atkarīgā biogrāfiju – ir pārsteidzoši, cik maz tās praksē atšķiras viena no otras.
Pēc bērna piedzimšanas jeb pat pirms tās vecāku attiecības pasliktinās – māte no diādes “es – vīrs” pārslēdzas uz diādi “es – bērns”, pie kam bērnu uztverot kā savas “neizdevušās” dzīves “izlabotāju”, jēgas piedevēju tai, jeb kā “turpinājumu sev”, kas ir pretstats priekšstatam “bērns kā personība pati par sevi”. Tēvs jūtas atstumts un ļoti bieži agrāk vai vēlāk aiziet no ģimenes, ko māte īpaši nepārdzīvo, jo viņai taču tagad ir kaut kas, kam atdot visu savu mīlestību.
Bērns aug lolots un auklēts – viņam nekas netrūkst pat tad, ja mātei tas ir “jāatrauj no sevis”. Bērnudārzā un skolā viņš ir paraugbērns – labi mācās, nelielās palaidnībās, par visiem saviem pārdzīvojumiem runā ar māti, kas tai dara vislielāko prieku. Šo laiku abi parasti atceras kā visskaistāko savā dzīvē – tas ir kaut kas līdzīgs medusmēnesim laulībā.
Pēc skolas pabeigšanas un patstāvīgas dzīves sākšanas (darbs, armija, augstskola) spilgti sāk parādīties “bērna” nespēja organizēt savu sadzīvi un mācību un darba procesu pašam. Viņš agrāk vai vēlāk tiek “izmests” no aprites, sāk laiku pavadīt apšaubāmās kompānijās, lietot alkoholu vai citas apreibinošas vielas, līdz parādās “glābējs” – kāda necila meitene, kuras klātbūtnē puisis – bērns atgūst stabilitāti, jeb kāds (parasti) vecāks vīrietis, kurš pārņem gādību par “paklīdušo” meiteni – bērnu. Tālāka attīstība kādu laiku var būt šķietami pozitīva – it īpaši, ja objektatkarīgā ir sieviete. Tomēr gandrīz vienmēr fonā parādās alkohola ēna, jo jaunās attiecības pieaugušo sociālajos apstākļos nevar būt tikpat ciešas kā vecās – ar māti. Tādēļ laulības bieži izjūk, kas rada pamatu vecās savienības atjaunošanai – atgriešanos pie mātes.
Atjaunojoties agrāk laimīgajai diādei māte – bērns, jo vairāk māte rūpējas par savu nu jau pieaugušo atvasi (un nerūpēties viņa neprot), jo nepateicīgāks tas kļūst – rodas priekšstats, ka ar katru dienu tas var arvien mazāk un mazāk, it kā atgriežoties zīdaiņa atbildības līmenī.
Un tad nu jau 60 vai 70 gadus vecā māte zvana man, stāsta, ka tās 40-gadīgais dēliņš dzerot, vedot mājās dažādus pudeles brāļus, bet no mājas ārā – visas vērtīgās pārdodamās lietas. Darba viņam nu jau labu laiku kā neesot, nokļuvis administratīvajā apcietinājumā, zvana lai izpērkot, draudot. Māte pati dzīvo no pensijas. Viņa (tikai tagad !!!) jautā – dakter, ko lai es daru?
* * *
Lieki teikt, ka profilakse objekta atkarībai ir daudz perspektīvāka nekā terapija, kas, protams, arī ir iespējama, bet šodienas Latvijas apstākļiem pārāk dārga – gadu ilga stacionāra terapija ar sekojošu ģimenes, grupu vai individuālo terapiju vēl vismaz tikpat ilgi. Turklāt visiem šajā terapijā ir jābūt motivētiem uz darbu nevis brīnumu gaidīšanu.
Profilakse – pirmslaulību konsultēšana, ģimenes kopējas nodarbības grūtniecības laikā, ģimenes dzemdības, psihoterapija pirms- un pēcdzemdību laikā, sieviešu, vīriešu un ģimenes atbalsta grupas, specializēti projekti – tā ir tikai daļa no idejām, kuras šajā kontekstā vēl varētu rasties. Bet tas varētu būt pēc tam, kad plašākai sabiedrībai būs pietiekoša informācija par dzeršanas sakņu dziļāku kontekstu, kā arī tad, kad sociālā palīdzība un medicīna tiks definētas kā investīcijas cilvēkā, nevis kā “vējā izmesta” nauda – tas atkarājas nevis no naudas daudzuma, bet gan sistematizētiem un psiholoģiski pamatotiem mērķiem, kuriem šo naudu izmanto.
