Tautā dziļi ir iesakņojies viedoklis, ka atkarība ir dzeršanas, pīpēšanas un špricēšanās rezultāts, jeb, citiem vārdiem, alkohols, niko9tīns un narkotikas ir vienīgais atkarības etioloģiskais faktors. Vienkāršoti nedzerot nevar kļūt atkarīgs.
No šāda uzskata izriet sekojošas sociālas konsekvences:
1. Galvenais pretatkarības pasākums ir virzība uz sauso likumu un dažādi starpstāvokļi tā ieviešanā ar devīzi ierobežot!.
2. Galvenais ārstnieciskais pasākums ir piespiest (pierunāt) nedzert.
Savos rakstos Sveiks un vesels (1996.g. Nr.3) un Veselībā (1998.g. Nr.2 un 3) esmu centies virzīt lasītājus padomāt par to, vai atkarības problēma tiešām ir tik elementāra un vai izejas, ko piedāvā šī elementaritāte, nav tikai šķietamas.
Ikdienā nu jau vairāk nekā 10 gadus praktiski strādājot atkarības psihoterapijā, es ar katru klientu no jauna pārliecinos, cik neatbildams ir jautājums kā lai nedzer?, ja pirms tam netiek atbildēts uz jautājumu kas tavā personībā ir tāds, kas spiež tevi dzert?. Rutinēti narkologi parasti šo jautājumu neuzdod, pieņemot, ka atbilde ir mistiskā tieksme uz alkoholu, kuras izcelsme esot saistīta tikai ar alkohola vai narkotiku lietošanas rezultātā radušamies patofizioloģiskajām izmaiņām organismā. Mana terapeitiskā pieredze liecina, ka šīs izmaiņas ir noticis un diemžēl negrozāms fakts, kurš ir jārespektē (alkoholiķis nekad nevarēs dzert mēreni). Taču, ja viņš grib panākt, lai nedzert būtu viegli, un lai no nedzeršanas viņa dzīves kvalitāte uzlabotos, viņam būs jāpiestrādā pie savas personības. Lai mūsu bērniem kādreiz nebūtu jānopūlas ar grūto seku novēršanas darbu, pieaugušie šodien varētu papūlēties, ieguldot darbu profilaksē.
Es pats esmu pārliecināts par to, ka atkarības etioloģija ir multidimensionāla un ka tā ir jāmeklē trīsstūrī narkotika sociālā vide (arī ģimene) personība. Šeit var atrast arī milzum daudz ideju profilaktiskajam darbam.
Šis raksts ir par personību, kurai ir garantēta nenodzeršanās arī tad, ja tā sevi nepieskaita pie atturībniekiem, jeb citādi sakot kādi mērķi ir jāizvirza bērnu audzināšanā, lai no tiem neizaugtu alkoholiķi un narkomāni.
Pašcieņa, pašapziņa un pašvērtība
Man vēl nav gadījies redzēt nevienu (!) alkoholiķi vai narkomānu, kuram būtu patiesajai vērtībai (objektīvi) atbilstoša pašvērtība (subjektīvi). Viņi jūtas mazvērtīgi, viņiem ir slikta sirdsapziņa, neticība savām spējām, kas noved pie iekšējas trauksmes sajūtas un grūtībām plānot savu dzīvi.
Ir atkarīgie, kuri šo savu zemo pašcieņu neslēpj tos es saucu par raudošajiem taču tādu ir izteikts mazākums. Pārsvarā ir vīrišķīgie pirmajā mirklī liekas, ka to pašvērtība ir ļoti augsta, ja vien nekristu acīs to trauksmainība un tieksme sevi parādīt citu novērtējums pašapziņu var pacelt. Tomēr saņemot komplimentus atkarīgie tiem parasti nenotic, nepieņem un met atpakaļ, tādejādi to izteicējā radot neizpratni un apjukumu. Tā kā nākošreiz tas pats cilvēks, sevi saudzējot, godīgi nopelnītu atzinību atkarīgajam vairs neizsaka, tad tas pēdējo neizbēgami noved pie domas: Es jau toreiz sapratu, ka viņš man glaimo patiesībā viņš mani augstu nevērtē.
Zemās pašapziņas apstiprinājuma cikls beidzas ar izmisīgu dzeršanas plostu, kurā izpaužas dusmas par to, ka mani neviens nemīl demonstratīva, izaicinoša un apkārtējos aizvainojoša uzvedība dzērumā. Plosts savukārt rada jaunas morālas paģiras ar neizbēgami vēl vairāk pazeminātu pašvērtību.
Pēcplosta periodā, sajutis, ka pašvērtība ir jau pazeminājusies tiktāl, ka uzmācas pašnāvības domas, atkarīgais, pašsaglabāšanās instinkta vadīts, spēji saņemas, sāk drudžaini darboties (darbs 16 stundas diennaktī), līdz ieiet pašvērtības plusos. Tie ir nelieli, nestabili un savukārt izsauc jaunu ciklu ar neviens mani nemīl un tam likumsakarīgi sekojošu plostu.
Daži šos pašvērtības apburtos lokus novērtē kā tikai dzeršanas izraisītus. Man tie atgādina bērnišķīgu tiekšanos pēc vecāku mīlestības, atbalsta un atzinības. Ja bērns sev pienākošos uzmanību nedabū, seko dusmas, izmisums, vilšanās un doma laikam es neesmu pietiekoši labs, lai mani mīlētu. Sekas zema pašvērtība.
Mūsu pedagoģiskajā kultūrā ir dziļi iesakņojies princips mīlestība ar noteikumiem. Ja tu izravēsi dārzu, tad es tevi uzslavēšu, ko bērns uztver mīlēšu; ja ne sabāršu, dusmošos un neievērošu. Bērns sev jautā vai es esmu tikai tad, ja izravēju dārzu? Vai man ir kāda vērtība ne tikai kā dārza ravētājam, bet arī kā cilvēkam, vai ir iespējams, ka tieku mīlēts bez noteikumiem tāds, kāds esmu? Šādi rodas zema pašvērtība, kas ir atkarīgas personības ļoti raksturīga iezīme.
Otrs mūsu pedagoģiskās kultūras princips ir uz visu raudzīties caur savām brillēm. Mazvērtīgi jūtošies cilvēki nespēj ieklausīties citu domās un iejusties citu jūtās, sevišķi tad, ja šis otrs ir tikai bērns. Tam seko kā ir pareizi un kā nepareizi rīkoties, nerēķinoties ar to, ka rīcība sakņojas jūtās un (retāk) domās. Pareizi tas nozīmē vieglāk, izdevīgāk man, nepareizi tātad ar nolūku man radīt grūtības. Bērns tātad ir priekš tam, lai man kalpotu (nesarežģītu dzīvi, iepriecinātu, palīdzētu). Tas ir vēl viens avots pazeminātai bērnu pašvērtībai.
Mēs esam tauta, kura ir nākusi no verdzības un vergu vērtība ir tā, ko viņi spēj izdarīt. Cilvēks kā vērtība pati par sevi? Arī tāds, kas nevar strādāt bērns, pensionārs, invalīds?… Vergi ir pieraduši, ka ir kunga viedoklis un nepareizais, apskauž šo iespēju būt kungam un pie pirmās izdevības to piesavinās un tā rodas tad, kad viņiem dzimst bērni.
Spēja izturēt un pārvaldīt konfliktus
Konflikti ir pretrunu sekas, bet pretrunas jebkuras kustības avots. Tātad konflikti ir kaut kas dabisks un normāls. Jebkura izaugsme, tajā skaitā personības izaugsme, ir iespējama, tikai izejot (izcīnoties) cauri daudziem konfliktu lokiem. Tas cilvēku norūda un uztrenē, dodot iespēju pārvarēt arvien grūtākus un sarežģītākus šķēršļus. Ejot no psiholoģiski vieglākā uz grūtāko trenēšanās notiek pati no sevis, dabiski tam būtu jābūt normālas bērna audzināšanas pamatā.
Pieaugušie zina, kā tas ir no viņu viedokļa uzvesties pareizi. Bet bērni bieži jūtas un uzvedas nepareizi, lai gan labi zina, kas no vecāku viedokļa ir justies un uzvesties pareizi. Viņi, tāpat kā pieaugušie, nespēj justies citādi, kā jūtas. Ja pieaugušais saka tu nepareizi rīkojies, bērns tajā dzird tu nepareizi jūties, tātad pats esi nepareizs.
Sodot vecāki atriebjas bērnam par savas garīgās kārtības izjaukšanu. Bērns jūtas nesaprasts un atstumts, jo ir taču rīkojies tā, kā tajā brīdī ir juties. Vecāki nepacenšas noskaidrot, kādu jūtu diktēta ir bērna rīcība, bet piespiež tam noklausīties, cik slikti bērna rīcības laikā ir jutušies viņi paši. Un pēc tam pieprasa no bērna, lai tas labojas (izārstē vecāku sliktās jūtas). Būt par vecāku psihoterapeitu ir bērnam neadekvāta slodze, un šajā ziņā mūsu pedagoģiskajā kultūrā kaut kas ir galīgi ačgārni bērniem ir jāatbalsta un jājūt līdz saviem vecākiem, lai, kļuvuši par vecākiem, viņi varētu cerēt uz savu bērnu atbalstu un līdzjušanu.
Alkohols un narkotikas dod šķietamu iespēju izbēgt no konfliktiem, nepiedalīties tajos, jo atkarīgajam ir pārliecība, ka tos viņš nevarēs izturēt (bailes no konfliktiem). Tādejādi līdz tam sasniegtā izturība samazinās, jo netiek trenēta. Bēgšanu alkoholā un narkotikās bieži neapzināti izvēlas cilvēki, kas kaut ko nevar izturēt.
Bailes no konfliktiem ir es noteikti netikšu ar šo konfliktu galā sekas. Bet tās parasti izriet no neadekvātas konfliktu slodzes cilvēka bērnībā.
Apsoloties sev turpmāk vairs nekad…, atkarīgais it kā iekrīt savdabīgā bedrē viņa konfliktu izturība bez amortizatora izrādās kliedzoši neatbilstoša tai, ko no viņa pieprasa dzīves realitāte. Lai to izturētu, atkarīgais mobilizē visus savus iekšējos spēkus arī tos, kas būtu jāizlieto mazsvarīgākiem mērķiem piemēram, sava ģimenes mikroklimata veidošanai. Šī cilvēka personība izmainās nav grūti pamanāmas spēcīgas psiholoģiskās aizsardzības un bailes. Daži to iztur, daži nē, bet neatkarīgi no tā, šo cilvēku dzīves kvalitāte no tā cieš.
Slavenais kubiešu bokseris Teofīlo Stīvensons uz jautājumu: Kāda īpašība ir bokserim vissvarīgākā?, atbildēja: Spēja atslābināties. Arī cilvēka sirds muskulis diastolē atpūšas, lai gan paviršam vērotājam varētu likties, ka tas strādā nepārtraukti visu mūžu. Tieši šī spēja nebaidīties atslābināties, atpūsties konfliktu risināšanas laikā, ir augstas konfliktu izturības pamatā, kura ir nepieciešama ne tikai tādu profesiju pārstāvjiem kā kosmonauts vai spiegs, bet arī visiem mums, kuri dzīvo strauju pārmaiņu laikmetā.
Kā jau augstāk minēts, zemas konfliktu izturības pamatā ļoti bieži ir bailes. Arī pedagoģija, kura balstās uz aklu paklausību un bailēm, veido neizturīgus cilvēkus.
Ir divi konfliktu izturības tipi – sievišķais, kam raksturīga spēja izturēt relatīvi nelielas, bet ilgas slodzes un vīrišķais – ar spēju izturēt lielas, bet neilgas slodzes. (Tas nenozīmē, ka šie tipi piemīt attiecīgi vīriešiem un sievietēm). Tam arī ir sakars ar audzināšanu -zēni tiek audzināti, lai uzvarētu, meitenes – lai pārciestu, pārdzīvotu. Bet ne visu var uzvarēt, kā piemērām, tuva cilvēka nāvi, vai vecāku šķiršanos. Vīrišķīgā izturības tipa pārstāvjiem priekšrocības ir karā, sportā, vai līdzīgos spēles atgādinošos pasākumos. Starp citu, arī attiecības ar alkoholu atgādina cīņu (cīņa ar pasaku deviņgalvainajiem pūķiem, kas savukārt simbolizē cilvēka zemapziņu). Šodienas dzīvei sievišķais izturības tips ir izdevīgāks, tādēļ arī vīriešu un sieviešu alkoholisma attiecība ir 6-8:1. Tas atsaucas arī uz demogrāfiskajiem rādītājiem – pirmkārt uz vīriešu mirstību.
Mērķu apzināšanās (identifikācija)
Sacerējumi par tēmu Par ko es gribētu kļūt ir ļoti laba atkarības profilakse. Bērns, kurš ir aizņemts ar domām par nākotni, plāniem un sapņiem, ir ļoti grūti pārliecināms par to, ka vajadzētu uzsmēķēt vai iedzert. Un, pat ja viņš būs kaut ko pamēģinājis, šis mēģinājums viņu pārliecinās par to, ka nekā laba jau tur nav. Alkoholā, toksiskajās vielās, narkotikās un smēķēšanā iestieg bērni, kuri pirms tam ir iestiguši personīgajās un ģimenes problēmās, kas nav ne atrisinājušās, ne kompensējušās ar savas nākotnes vīziju.
Bērns, kuram šī vīzija ir, spēlēs savu lomu un nebūs piedabūjams, aizmirstot sevi, rūpēties par kādu, kurš pats par sevi nerūpējas, tādējādi nekļūdams atkarīgs no kaut kā augstāka, stiprāka un nepārvarama. Mērķi kā konkurenti atkarībai ir ļoti nozīmīgi ne tikai kā profilaktisks, bet arī kā terapeitisks faktors.
Jo skaidrāka detaļās bērnam veidojas viņa nākotnes vīzija, jo drošāk un konsekventāk viņš to realizē. Tas, ko bērnam šajā darbā var palīdzēt pieaugušie, īsi var nosaukt par dzīves kompetences treniņu.
Būt kompetentam dzīvē nozīmē no vienas puses saprast, kā funkcionē sabiedrība, valsts un tās institūcijas un no otras puses – iemācīties (uztrenēties) šīs zināšanas izmantot sava labā. Šeit paveras milzīgas iespējas vecāku un pedagogu radošajai fantāzijai.
Svarīga no atkarības profilakses viedokļa ir arī cilvēka identitāte, par kuru pēdējā laikā ir izvērsušās plašas diskusijas, it īpaši laikrakstā Diena. Ja cilvēkam, lai definētu sevi kā personību ir nepieciešama atsauce uz savu tautību, tad mēs, protams, runājam par atkarību un no atkarīgajiem sastāvošu tautu. Ja tauta definē sevi caur personībām, tad tā ir neatkarīga tauta.
Nacionalitāte kā aizsardzība pret ārpasaules stimuliem attīstīties, prast konkurēt (valsts kā tautas pastāvēšanas garants), ļoti viegli var pārvērsties par Austrālijas aborigēniem vai Amerikas indiāņiem jau radītajiem līdzīga rezervāta robežām. Tā būtu Jura Rubeņa Dienā aprakstītās vergu tautas nāve tuksnesī, nenonākot līdz apsolītajai zemei (iekšējai brīvībai un neatkarībai).
Komunikācijas spējas
Būt komunikablam nozīmē iespēju pieslēgties cilvēku, nevis datoru veidotam internetam. Komunikabls cilvēks var vienkārši papildināt savu intelektuālo, emocionālo un garīgo informāciju, kā arī (un tas man šķiet īpaši svarīgi), dabiskā un nepastarpinātā veidā kontaktos ar citiem cilvēkiem ārstēt savas iekšējās problēmas, kuras katram no mums neizbēgami rodas.
Tāpat kā saņemot korespondenci, mēs kaut ko pieņemam tūlītējai rīcībai, kaut ko atliekam uz vēlāku laiku, bet kaut ko ielidinām miskastē, arī mūsu psihiskais aparāts šķiro ienākošo informāciju. Problēmas parasti rada iekšēji izjūtamais spiediens, ko rada ilgstoši neizskatītās tālākās kastītes, jeb neiznestās miskastes. Pazeminātas darba spējas, slikts miegs un nervozitāte var būt šī neizdarītā darba izpausmes.
Kā tad šis darbs ir darāms? Galvenokārt ar muti – runājot, uzticot savas jūtas citiem cilvēkiem un pēc tam – baudot reāli izjūtamu atvieglojuma sajūtu. Tam ļoti palīdz augsta komunikabilitāte un spēja uzticēties. Psihiskās izvadīšanas darbu palīdz veikt arī jebkura radoša darbība – rakstīšana, komponēšana, dziedāšana dejošana, izšūšana utt, bet galvenais psihes izvadorgāns tomēr ir mute.
Komunikācijas spējas un konfliktu izturība darbojas pretējos virzienos – viena iztīra lieko, bet otra nodrošina neizvadītā radītā spiediena izturēšanu. Mērķis abiem pretēji darbojošamies faktoriem ir viens – cilvēka socializācija – tāda cilvēka iekšēja stāvokļa radīšana, kas būtu pieņemams ne tikai viņam pašam, bet ar kuru viņš būtu pieņemams apkārtējiem.
Dažiem cilvēkiem komunikācija ir it kā šūpulī ielikta, daži ir jātrenē un jāiedrošina būt komunikabliem. Daži komunicē ļoti dziļi, intelektuāli, emocionāli un garīgi, daži – tikai virspusēji. Daži runājot galvenokārt melo (arī sev), citi ir ļoti patiesi. Tas, kāda ir komunikācija, ļoti lielā mērā ir atkarīgs no tā, vai cilvēks agrīnā bērnībā ir pārdzīvojis kādas psihotraumas un ja jā, tad vai tās ir izārstējušās (izārstētas).
Sava ķermeņa apzināšanās
Mana 14-gadīgā meita pēc ilgstošas stāvēšanas pie spoguļa mums ar sievu jautā: Kuram no jums ir līkas kājas?. Tas, kas viņai liekas līks, man liekas normāls jeb anatomiski pieņemams. Mums ir dažādi viedokļi par līkumu – katram sava patiesība. Kaut arī pagaidām (cerams!!), tomēr viedokļu atšķirība mūsu starpā par sava ķermeņa uztveri eksistē. Man viņas vecumā vairāk par kāju formu interesēja pumpas uz sejas. Atšķirība – taču runa ir par to pašu tēmu.
Es no savas bērnības atceros, kā par mani 4 gadus vecāks draugs man stāstīja, ka 1. septembrī, atnākot uz skolu, viņš ir konstatējis, ka dažām viņa klases meitenēm pa vasaru ir izaugušas krūtis. Viņš stāstīja arī, kā viņi – zēni, fizkultūras stundā, pulciņā sagājuši, ir vērojuši, kā, lecot pār zirgu, meiteņu krūtis šūpojas.
Saprašanās ar savu fizisko ķermeni ir ļoti svarīga tā augšanas un attīstīšanās laikā, bet daudziem tā paliek aktuāla visu dzīvi. Ir cilvēki, kuriem pastāvīgi ir uzmācīga vēlēšanās salīdzināt sevi ar Klaudiju Šīferi vai Arnoldu Švarcenēgeru. Ideālais standarts uzvar, šim cilvēkam cīnoties par savas fiziskās individualitātes tiesībām būt savādākam un tāpēc pa savam skaistam.
Nāk prātā arī manu klientu – seksuālās varmācības upuru, arī to, kuri pēc tam ir nokļuvuši prostitūcijā, stāstītais, ka viņi savu ķermeni izjūt kā netīru līdz pat acīm. Viņi cenšas to mazgāt, bet nekad nekļūst apmierināti ar rezultātu.
Viss minētais, kā arī tas, ko nestāsta atkarīgie klienti, jo viņi to vienkārši nespēj uzdrošināties izstāstīt, liek man domāt par sava fiziskā ķermeņa izjūtas milzīgo lomu cilvēka ES veidošanā. Man ir jādomā par terminu FIZISKĀ KULTŪRA un to pārvarošo terminu SPORTS, kā pirmā pretstatu. Es domāju arī par veselības mācības ļoti nepieciešamo saikni ar fizisko kultūru skolās.
Man ir jāsecina, ka šeit nav nekā oriģināla, ko pateikt, izņemot to, ka par šīm lietām ar bērniem ir jārunā, jāiedrošina viņus izteikties un jāamortizē standartu spiediens (vienīgā Patiesība) uz tiem. Apzināties atšķirīgo kā vērtību tiem ir ļoti svarīgi, lai gan atzinība par šīs vērtības uzsvēršanu nāks tikai pēc gadiem.
Sociālais atbalsts (subjektīvi)
Vai man ir draugi, kas mani saprot un kam es varu uzticēties? Tātad – vai ES, tāds kāds es esmu, tieku pieņemts? Jeb es jūtos kā ēzelītis Iā-iā, kurš nejūtas pelnījis dzimšanas dienu un dāvanas tajā, tomēr klusībā uz to cer?
Cilvēks, kurš sajūt atbalstītāju pulku aiz sevis, vienlaicīgi sajūt arī spēku pieplūdumu sevī. Vairs nepastāv jautājums – vai es to varu? Kā var nevarēt – nu protams, ka varu! Pēkšņi atrodas tik daudz spēka, ideju, izdomas, spējas manevrēt un izturēt, par kādu agrāk pat sapņos nebija nosapņots. Cilvēks NOTIC SEV! Mēs esam iekārtoti kā sociālas būtnes – citu atbalsts ceļ mūsu pašvērtību.
Cik lielā mērā Robinsona Krūzo izdzīvošanu noteica viņa garīgā saistība ar civilizāciju un cik lielā mērā tā bija saistīta ar primitīvo izdzīvošanas instinktu?
Cik lielā mērā mēs pievēršam uzmanību bērniem, kuri jūtas un uzvedas kā izstumtie? Cik nopietni mēs apsveram iespēju, ka viņi kādreiz varētu censties veidot savu – izstumto pasauli, kura ir balstīta uz narkotiku radītajām ilūzijām? Un vai mēs tad vainosim sevi par neprasmi atbalstīt viņus, jeb visu vainu uzliksim narkotikām?
* * *
Mans cerības ir saistītas ar to, ka atradīsies neatkarīgi jūtošies vecāki un skolotāji, kā arī viņu atbalstītāji valsts institūciju un pašvaldību iestāžu, kā arī privātās iniciatīvas pārstāvju personās, kuri par savu MOTO ņems Raiņa vārdus:
Ko dari Tu, ko dari Tu
Lai celtu
Sev pieminekli, spožāku par zeltu?
Tas būtu daudz pārliecinošāks savas personiskās neatkarības apliecinājums, nekā mūžīgā gaušanās par to, ka neviens nekā nedara.
