Jaunā Avīze izvirzījusi ļoti aktuālu tematu, kas skar dažādas pieejas nelegālo narkotiku kontroles politikā. Jautājums ir īpaši svarīgs tieši tagad, kad šā gada jūnija sākumā tiek gatavota ANO Ģenerālās asamblejas sesija par narkotiskajām vielām. Tieši šajā laikā īpaši sarosījušies liberālās narkotiku politikas atbalstītāji, kas regulāri visos masu saziņas līdzekļos, tai skaitā arī internetā, pauž idejas:
- Ka ļaunums nav pašās narkotikās, bet gan cilvēka dabā;
- Kā legālās atkarības vielas alkohols un tabaka esot vēl kaitīgākas;
- Ka stingrie sodi un lielie izdevumi nenodrošinot narkotiku kontroli, bet tikai ceļot narkotiku cenas un veicinot noziedzību;
- Ka ļoti atbalstāmas un efektīvas ir metodes, kas mazina narkotiku lietošanas risku (metadona vai bufrenonorīna aizvietošanas terapija, adatu un šļirču apmaiņa, drošības pasākumi, lietojot ecstasy utt.);
- Ka visiem cilvēkiem ir nepieciešama informācijas pieejamība un vārda un izvēles brīvība;
- Ka nedrīkst sodīt narkomānus par nelegālo narkotiku lietošanu un glabāšanu personiskajām vajadzībām;
- Ka LSD, hašišs un marihuāna neizsaucot abstinences parādības;
- Ka iespējama šo vielu kontrolēta lietošana;
- Ka visas narkotikas var sadalīt vieglajās un stiprajās.
Tikai aprakstot narkotiku iedarbības vienu pusi, tiek pieklusinātas vai noslēptas to ietekmes bīstamās sekas atkarība, rakstura izmaiņas, morāles deformācija un veselības problēmas.
Dabiski, ka tāda informācija ir intriģējoša n4e tikai jaunatnei, radošajai inteliģencei vai cilvēkiem ar dažādām personības problēmām, bet arī politiķiem, kuri cenšas iekarot lētu popularitāti. Šo interesi pastiprina arī narkotiku iedarbības būtība spēja strauji izmainīt cilvēka psihisko stāvokli subjektīvi patīkamu pārdzīvojumu virzienā. Kuram gan negribas 20.gadsimta beigās par ne pārāk lielu naudu baudīt agrāk neizjustas sajūtas, ja par tām tik teicami izsakās saziņas līdzekļi, vēl radot ilūzijas, ka cilvēks tikai lieto vieglās narkotikas, kuras neradīs paģiras un ļaus tās lietot kontrolēti, un ka tās ir vēl labākas par alkoholu un tabaku.
Interesanti, ka šīs idejas īpaši aktīvi tiek izplatītas bijušajās sociālisma zemēs, kurās politiskie spēki daudzus gadu desmitus izmantoja narkotiskās vielas un atkarību no tām kapitālistiskās iekārtas kritizēšanai. Tagad, kad visās šajās zemēs pārejas laika ekonomiskajās grūtībās nepietiekami tiek finansēta zinātne, izglītība un veselības aizsardzība, kā arī pieaugusi sociālā spriedze, ir radušies izdevīgi apstākļi, lai organizētās noziedzības īpaši bagātie spēki demokrātiskas sabiedrības vērtību aizsegā izvērstu plašu narkotiku propagandu un veidotu jaunu atkarības vielu noieta tirgu blakus alkoholam un tabakai.
Satrauc arī fakts, ka daži Eiropas parlamenta deputāti ir uzsākuši aktīvu politisku darbību, lai legalizētu tās saucamās vieglās narkotikas, un ka vairākās Eiropas pilsētās Amsterdamā, Cīrihē, Frankfurtē un Hamburgā, kā arī ASV Kalifornijas un Arizonas štatos šie politiskie spēki ir guvuši atbalstu.
Bīstams ir fakts, ko uzzināju1997.gada nogalē Karlskrūnā Baltijas valstu pilsētu konferencē pret narkotiku legalizāciju: ka pasaulē pašreiz aktīvi darbojas apmēram 5000 labi finansētu darboņu, kas izplata narkotiku legalizācijas un dekriminalizācijas idejas masu saziņas līdzekļos un politiskajās aprindās. Tie manipulē ar pamatotu uzskatu, ka nevar sodīt atkarīgo narkomānu, kurš savās slimīgajās tieksmēs un paģiru dēļ ir spiests lietot narkotikas aizvien pieaugošās devās, un ka tam sodīšanas vietā būtu nepieciešama ārstēšana. Bet tajā pašā laikā īpaši aktīvi un plaši tiek popularizētas narkotisko vielu riska samazināšanas idejas, kas praktiski jau kļūst par narkotiku propagandu. Tādejādi dažu tūkstošu narkomānu dēļ sāk ciest sabiedrības drošība un veselība. Šo akcentu pārbīde notiek sabiedrības dezinformācijas apstākļos.
Noklusēšana, meli, patiesība
Ja mēs vēl labi atceramies gan Gebelsa, gan komunistiskās propagandas paņēmienus, ka daudzkārt atkārtoti meli beigās tiek uztverti par patiesību, tad es ceru, ka lasītāji sapratīs pašreizējās situācijas bīstamību.
Mani kā speciālistu satrauc fakts, ka daudzajās publikācijās mērķtiecīgi tiek noklusēta patiesā narkotiku sociālā un bioloģiskā ietekme un milzīgie ekonomiskie zaudējumi gan indivīdam, gan ģimenei, gan valstij kopumā. Uztrauc arī jaunatnes lētticība, neinformētība un aklā pakļaušanās šai narkotiku propagandai.
Bet to jau var arī saprast. Jaunatne pirmā jūt un atsaucas uz lielajām pārmaiņām, kas notiek mūsu sabiedrībā, un ļoti kritiski vērtē iepriekšējo paaudžu darbu, uzskatus un ideālus. Katrs jaunietis savā būtībā ir revolucionārs, kurš grib izmainīt pastāvošo sabiedrību un tad veidot savu. Viņš grib arī pats visu izprast, pārbaudīt un tikai tad noticēt. Vienīgi mūsu jaunatne neatrodas vienādās pozīcijās Rietumu jaunatni.
Attīstītās un bagātās Rietumvalstis bagātīgi finansēja izglītības, audzināšanas un profilakses programmas, kas sagatavoja jauno paaudzi, lai tā varētu pieņemt savu atbildīgo nostāju pret atkarības vielām. Pie mums Latvijā diemžēl vēl līdz šim laikam Izglītības ministrijai nepietiek ne izpratnes, ne naudas, lai skolās sāktu obligāto veselības mācību un speciālās atkarības slimības profilakses programmas. Mūsu jauniešiem un skolēniem jāturpina mācīties no apšaubāmas kvalitātes piedzīvojumu videofilmām, publikācijām laikrakstos un žurnālos un pārraidēm radio un televīzijā.
Pa Gorbačova ceļu…
Visiem Latvijas iedzīvotājiem vēl labā atmiņā ir tā saucamās Mihaila Gorbačova 1985.gada alkohola reformas sākums un gals, kas savā būtība bija ļoti nozīmīgs sociāls eksperiments ar sabiedrību valsts alkohola politikas jautājumā.
Sākumā politika tika realizēta ļoti pārdomāti. No vienas puses, tika ietekmēta sabiedriskā doma, lai mazinātu tautas pieprasījumu pēc alkohola lietošanas (antialkohola propaganda, dzeršanas tradīciju apkarošana, aktīva alkoholisma slimnieku ārstēšana, atturības kustību atbalstīšana un veicināšana), un, no otras puses, tika piekoptas stingras represijas pret tiem, kas pārkāpa pretalkoholisko likumdošanu, kā arī paaugstinātas alkoholisko dzērienu cenas un apgrūtināta pieejamība tika samazināts alkoholisko dzērienu pārdošanas laiks un tirdzniecības vietu skaits.
Šai kampaņai bija arī politisks raksturs. Valdošā komunistiskā partija centās veidot pārliecību, ka PSRS ekonomiskās problēmas radušās no tā, ka sabiedrība pārāk daudz dzēra.
Pretalkohola politika deva arī labus rezultātus toreiz alkohola patēriņš un ar to saistītās bioloģiskās un sociālās sekas samazinājās gandrīz trīs reizes.
Bet tas izraisīja vēl lielākas PSRS budžeta problēmas, jo samazinājās milzīgie ienākumi no alkohola tirdzniecības. Tad Ministru Padomes priekšsēdētājs Nikolajs Rižkovs 1987.gadā paziņoja, ka pietiek cīnīties ar savu tautu, un atsākās plaša alkoholisko dzērienu ražošana un tirdzniecība, kā arī to lietošana. Sākumā tika izsniegti īpaši taloni, bet vēlāk atsākās tirdzniecība bez tiem.
Monopola gads
Mūsu atjaunotās valsts valdība gāja vēl tālāk, pilnīgi likvidējot 90.gados pastāvošo alkohola valsts monopolu. Tā mēs no stingras alkohola politikas ietekmes nonācām pilnīgā alkohola liberalizācijā, kad to sāka tirgot 24 stundas diennaktī. Valsts nebija spējīga nodrošināt ne muitas, ne robežas kontroli, ne savu iedzīvotāju aizsardzību pret alkoholisko dzērienu viltojumiem, ne arī sniegt tiem medicīnisko palīdzību.
Alkohola patēriņš valstī sāka pieaugt tik strauji, ka ievērojami pārsniedza vissliktākos padomju laika rādītājus. Laikā no 1991. līdz 1996.gadam nedabīgā nāvē mira vairāk nekā 21000 Latvijas iedzīvotāju, tāpat alkohola psihožu skaits ievērojami augstāks nekā vissliktākajā 1980.gadā. Pieauga arī alkohola cirožu skaits.
Tikai šajā mēnesī mūsu Saeima beidzot pieņēma Alkohola aprites likumu, kas neatjauno alkohola monopolu, bet tikai nosaka kārtību, kā var saņemt alkohola ražošanas, ievešanas un pārdošanas atļaujas, bet neietekmēs alkohola patēriņu un nelikvidēs kontrabandas alkohola ievešanu, jo netiks kontrolēts saražotais, ievestais alkohola daudzums.
Stingrāka alkohola kontroles likuma pieņemšana Saeimā ievērojami traucēja privātā alkohola kapitāla lobiji, kuri negrib zaudēt peļņu, jo par dzeršanas sekām jau maksā valsts un ģimeņu budžeti.
Plus narkotikas?
Tātad nav grūti iedomāties, kas notiktu, ja mēs vēl legalizētu kaut vai tikai vieglo narkotiku marihuānas un hašiša pieejamību. Šo vielu tirgoņi būtu ieinteresēti gan reklāmā, gan aizvien pieaugošā vielu noietā. Pie mums, tāpat kā Amsterdamā, līdzās pastāvētu kā legālais narkotiku tirgus, tā arī nelegālais (jo nodokļu nemaksāšana dod vēl lielāku peļņu). Nelegālais narkotiku tirgus ievērojami samazinās narkotiku cenu. Tādēļ strauji pieaugs to pieejamība, īpaši jauniešiem, kas pašreiz ekonomisku iemeslu dēļ narkotikas nevar iegādāties.
Latvija ratificējusi ANO 1961., 1971. un 1998.g. konvencijas par narkotikām un psihotropajām vielām un to kontroli. Mūsu Saeima pieņēmusi visus nepieciešamos likumus šo konvenciju prasību izpildei. Rīga pievienojusies Stokholmas deklarācijai un pilsētu kustībai pret narkotisko vielu legalizāciju. Latvija savā narkotiku politikā pamatoti atbalsta Skandināvijas valstu stingro narkotiku politiku. Šā gada 19.maijā Stokholmā mūsu iekšlietu ministrs Andrejs Krastiņš, veselības valsts ministrs V. Jaksons un Narkomānijas apkarošanas biroja vadītājs V. Ķipēns piedalījās Skandināvijas un Baltijas valstu vadošo amatpersonu sanāksmē, lai sagatavotu vienotu mūsu reģiona nostāju ANO Ģenerālās asamblejas sesijā par narkotiskajām vielām 8. līdz 10. jūnijā Ņujorkā.
Tieši Ņujorkā notiks sadursme starp dažādu uzskatu paudējiem narkotiku politikas jautājumos. Gribas cerēt, ka tur uzvarēs loģiskais saprāts un pasaule pārvarēs nelegālā narkotiku biznesa spiedienu.
