Atkarīgais
Atkarīgais tipiskā variantā ir vīrietis vīrs un tēvs. Viņš apzinīgi vai zemapzinīgi ir pieņēmis, ka vienīgais veids viņa attiecībās ar sabiedrību un šo attiecību nogludināšanai ir alkohols. Tas ir vienmēr pieejams, relatīvi lēts un sākumā efektīvs. Kad parādās alkohola velnišķīgums, tā socializējošais efekts zūd. Tad cilvēka personiskās grūtības vai problēmas kļūst pamanāmas ne tikai sabiedrībai, bet arī viņam pašam. Tad alkohols iegūst jaunu funkciju tas rada iespēju noslēpties, aizbēgt, nedomāt, nerisināt problēmas. Cilvēks ievelkas sevī. Nu viņš nav spējīgs izjust ne to, kas notiek ar viņu (bailes no īstenības, kā arī bēgšana un aizsardzība pret bailēm), ne to, kas notiek ar viņa tuvākiem cilvēkiem. Jo izpratne neglābjami izraisīs vainas sajūtu, bet no tā viņam ir bail. Aizsardzība pret šīm bailēm ļoti bieži ir aktīva agresija, rupjš uzbrukums, kurā neatkarīgs vērotājs tomēr var pamanīt izmisuma un bezizejas izpausmi.
Līdzatkarīgais
Līdzatkarīgais šai gadījumā ir sieviete atkarīgā sieva un viņa bērnu māte. Atkarīgais nodzeroties arvien mazāk un mazāk veic funkcijas, ko uzliek viņa vīra un tēva statuss. Sievas pirmā reakcija ir prasības. Taču tas parasti nedod rezultātus, jo viņai jārēķinās arī ar to, ka viņa tomēr ir atkarīga no sava vīra.
Tad virsroku ņem vēlēšanās atrast kompromisu. Sākumā tā ir palīdzība un atbalsts. Tādā veidā pavisam nemanāmi viņa vīra atbildību uzkrauj saviem pleciem, kas galējā variantā izpaužas ar vīra personisko, arī dzeršanas izraisīto problēmu risināšanu. Tas savukārt padara grūti iespējamu it kā dabisko prasību izvirzīšanu vīram. Ar laiku rodas divu it kā konkurējošu tendenču atbildības pāruzņemšanās un prasīšanas haoss, kas pilnīgi aprij līdzatkarīgās emocionālos resursus. Viņas seja ir pelēcīga, lūpu kaktiņi nolaidušies, viņa sūdzas par sliktu miegu, galvassāpēm, tirpšanas sajūtu un sāpēm krustos vai plecos un rokās.
Veidojas situācija, kad šī sieviete par savu galveno personisko (?!) problēmu nosauc sava vīra problēmas. Līdzatkarīgajam ir ļoti grūti padomāt par sevi un savām vajadzībām (arī psiholoģiskajām). Šis stāvoklis tiek kompensēts (aizsargāts), vai nu uzsverot savā raksturā autoritārās (pārņemot vēl vairāk atbildības) īpašības, vai paradoksālā kārtā ar alkohola vai atkarību izraisošu medikamentu palīdzību. Ļoti svarīgi ir ievērot to, ka ne atkarīgajam, ne līdzatkarīgajam nav emocionālo resursu (sirds siltuma), ko novirzīt bērniem. Atkarīgajam tie visi vajadzīgi pašam, bet līdzatkarīgais tos novirza atkarīgajam. Tas ir galvenais faktors, kas nosaka atkarības pārmantojamību.
Varonis
Varonis ir atkarīgās ģimenes vecākais bērns. Viņš nesaņem to uzmanību, izpratni un sirds siltumu, kas viņam atbilstoši viņa vecumam nepieciešams. Taču viņš pamana to, cik ļoti tēvs dara pāri mātei. Viņa vēlēšanās, no vienas puses (reizēm neapzināti), ir māti atbalstīt un palīdzēt tai. To viņš dara sev iespējamā veidā, piemēram, labi mācoties, azartiski sportojot (ģimenes izkārtne) vai atvieglojot mātei mājas soli (pelnrušķīte). No otras puses, varonis izjūt dusmas un naidu pret tēvu, ko viņam nav iespējams paust. Abas izjūtas kopā rada pastāvīgu trauksmes un iekšējas dzīšanās uz priekšu sajūtu, kuras izcelsmi varonis neizrāda un aizsargā, jo jebkura pieskaršanās šīm lietām ir ļoti sāpīga. Varonis parasti ļoti veiksmīgi tiek galā ar dzīves pārbaudījumiem un atstāj enerģiska, neatlaidīga un godkārīga cilvēka iespaidu. Uzmanīgam vērotājam pamanāmā trauksme aktualizējas apmēram 35 gadu vecumā ar šādiem jautājumiem : Kas mani dzen ? Kāpēc panākumi man nesniedz gandarījumu, bet ir tikai kārtējais starta šāviens jaunam, mokošam un jau apnikušam sevis izdzīšanas raundam?
Ja atbilde netiek rasta citādi, vienmēr pa rokai ir velnišķīgais mierinātājs un draugs alkohols.
Grēkāzis
Grēkāzis ir vēl tālāk no saules nekā viņa vecākais brālis. Viņš grib, bet nespēj ar to konkurēt cīņā par to mazumiņu vecāku mīlestības, ko viņi tik izšķērdīgi sadedzinājuši, risinot savas problēmas. Pievērst sev nepieciešamo uzmanību pozitīvā veidā viņam nav iespējams, tas viņā uztur nemitīgas dusmas. Tās tiek paustas asociālā veidā kaujoties, zogot, kavējot skolu. Zemapzinīgi gaidītās uzmanības vietā viņš parasti saņem nevis izpratni un atvainošanos, bet gan nosodījumu, audzināšanu un pat fizisku ietekmēšanu. Tas dusmas tikai pastiprina, un grēkāzis kļūst nevaldāms. Jo mazāk viņam ir iespēju atbrīvoties no sava mocītāja dusmām, jo ar lielāku sparu viņš to mēģina darīt.
Agrīna smēķēšana, alkoholizācija un nemitīgi eksperimenti ar arvien jaunām apreibinošām vielām, daudzas kriminālas epizodes ir grēkāža ārējā vizītkarte.
Mūsu sabiedriskās apziņas pašreizējā attīstības posmā vienīgais veids, kā palīdzēt grēkāzim, ir pēc iespējas ātrāk viņu aiz restēm vai vismaz izolēt. Pat tad, ja ieslodzījums tiek aizstāts ar pāraudzināšanu, tai netiek izvirzīts konkrēts mērķis (palīdzēt paust dusmas un dot mīlestību). Arī pedagoģiskā taktika skolā parasti ir autoritāra (pedagogu pašaizsardzība pret haotiskām un stiprām pusaudzī mītošām jūtām) un sholastiska.
Klauns
Klauns tipiskā veidā ir trešais bērns atkarīgā ģimenē. Viņš agri zemapzinīgi jūt, ka cīņa par vietu zem saules ģimenē ir jau iepriekš zaudēta. Tas rada viņā skumjas, bezcerību un savas personas nevērtīguma sajūtu. Humors smiekli caur asarām ir veids, kā viņš to kompensē un, pašam par lielu pārsteigumu, piesaista sev cilvēku uzmanību un reizēm pat mīlestību. Tas gan nekad neattiecas uz tiem diviem, par kuru uzmanību viņš būtu gatavs atdot visu, kas viņam ir, un vēl palikt parādā.
Diemžēl tam nekad nav lemts piepildīties, un tāpēc sabiedrība iegūst lielisku veidu, kā atslēgties no savām problēmām humoru. Tā uzgavilē mazajam cilvēkam (ne vienmēr tas ir Čārlijs Čaplins), ne uz mirkli neiedomājoties, ka par viņu prieku (kas taču ir viens no alkohola sīvākiem konkurentiem) maksā nevis viņi paši ar saviem latiem vai dolāriem, bet gan šis mazais cilvēks, kas, nespēdams par to norēķināties uzreiz, bijis spiests pārdoties velnam.
Iespējams, ka es te runāju arī par Edgaru Liepiņu, kura pēdējā intervija bija viņam neraksturīgi nopietna. Ko nozīmē es neesmu pelnījis savas ģimenes uzmanību, jo nekad tajā neesmu dzīvojis. Par kuru ģimeni ir runa? Vai, nesot ziedus uz viņa kapa, mēs maksājam viņa un viņam līdzīgo nesamaksāto šķietamo parādu vai piemetam nedaudz klāt par samaksātiem latiem, dolāriem un rubļiem?
Neesošais
Neesošais tipiskā veidā ir ceturtais bērns atkarīgā ģimenē. Tā kā viņam nav pat vismazāko cerību tikt apspīdētam no ģimenes saules, tam neatliek nekas cits, kā veidot savu pasauli pašam. Šī pasaule ir ļoti īpatnēja. Tas nav pārsteidzoši, jo tajā nekādi nevar tikt pārstāvēta iepriekšējo paaudžu dzīves pieredze. Šī pasaule ir naiva, infantila un spējīga pastāvēt tikai šai atkarīgās ģimenes sistēmā. Neesošais ir parasti fiziski slikti attīstīts, kluss, grūti kontaktē ar līdzaudžiem, taču daudz lasa parasti tās ir pasakas, piedzīvojumu literatūra, nereti arī populārzinātniskas grāmatas par diezgan neparastiem vai margināliem tematiem, piemēram, entomoloģiju, lidojošiem šķīvīšiem, virusoloģiju utt. Viņš nelasa to literatūru, kas interesē citus viņa viengadniekus tā paredzēta vai nu jaunākiem, vai vecākiem lasītājiem. Skolā neesošais parasti mācās labi, taču ir izklaidīgs, aizmāršīgs, reizēm nevar koncentrēties tam, kas konkrētā brīdī jādara. Viņam bieži ir iesauka Profesors. Neesošais salūzt tad, kad aiziet no ģimenes, piemēram, sākot dzīvi augstskolas kopmītnē. Lai turpinātu eksistēt savā fantāzijas pasaulē, ļoti bieži viņam vajadzīga narkotiku, visbiežāk opiātu, iedarbība. Ja viņš tās neatrod, kā arī tad, ja atrod, no augstskolas viņš tiek atskaitīts, sakarā ar nespēju patstāvīgi organizēt dzīvi un mācības. Viņam ir arī paaugstināts risks saslimt ar psihiskām slimībām.
Kā redzams no šā atkarīgās ģimenes modeļa, ne vienmēr naudas trūkums vai vardarbība kā vecāku dzeršanas nelaimju pastāvīgas pavadones ir iemesls bērnos veidoties personības izmaiņām, kas tos ievirza atkarībā no alkohola. Šo pārmaiņu rašanās iemesls ir emocionālā nošķirtība no vecākiem. Bērni emocionāli nedabū to, kas tiem vajadzīgs tad, kad viņi tikai veidojas. Protams, viņiem savukārt ir ļoti grūti atdot saviem bērniem to, kā viņiem nav, nekad nav bijis un no kā trūkuma viņi paši tik ļoti cieš. Tā veidojas atkarīga tauta.
