ATKAL SAVA GALVA
Šis ir kādas uz ielas satiktas meitenes stāsts. Uzzinājusi, ka top šāda avīze, pati pieteicās: viņai esot, ko teikt, un tieši Tev. Un, tā kā nekas dzīvē nenotiek nejauši, varbūt arī šī anonīmā, toties no sirds tapusī vēstule uzrunās Tevi.
Vēl pavisam nesen domāju, ka narkomānija ir pēdējais stulbums, un ka uz to spējīgi tikai “muļķi kopš dzimšanas”, ne uz ko citu nespējīgi bezgribas radījumi… To pašu attiecināju arī uz alkoholismu. It īpaši tādēļ, ka no tām dažām “plosta” reizītēm nekādu vērā ņemamu prieku nebiju guvusi. Zinot, ka narkotikas ir kaut kas spēcīgāks, turklāt arī atkarība iestājas ātrāk, man prātā nenāca tās nomēģināt, līdz kamēr Kazi, varbūt kāda augstāka Roka parūpējās, lai es mainītu savu spriedumu par Tevi un Taviem nelaimes brāļiem un māsām. Tagad es jūs lieliski saprotu. Un tomēr Bet sāksim no sākuma.
Todien bija daudz darba, un, kad draugs atnesa “māmiņas gatavotu veselības maisījumu ar kaņepēm”, no viņa komentāriem uztvēru tikai to, ka “diez kas garšīgs jau nav, bet nav arī domāts, lai daudz ēstu” Viena karotīte, otra, trešā, tad ar maizi, hm varbūt pie salātiem var pielikt
Vilcienā piepeši ne tur melns, ne raibs sametās gar acīm, Tu jau zini, ka tās sajūtas nav reālajā dzīvē pierastiem vārdiem izstāstāmas ne aprakstāmas Biju totālā šokā: ne tur sirds dauzās, ne elpas trūkst, un kur tā vilciena pietura palika? Man ir slikti (tikai nevaru pateikt, kas!), gribēju izkāpt, bet nu jau nākamā, un tā man nepatīk paga, paga, atkal viena stacija pazuda. Šis vilciens taču visās pietur! Jāpietur!!! Kā tā var?! Un kas ar mani notiek? Ar sirdi slikti? Smadzenes pārstāj darboties? Varbūt es mirstu? Nez kāpēc liekas, ka tas ir forši. Ak, Dievs, kāda stulbene, totālā tintē, bet kāpēc gribas smieties? Kaut kāds vieglums Laikam es sapņoju, tūdaļ atmodīšos, un šis vājprāts izrādīsies tikai murgains sapnis. Laikam tomēr nē. Rīga. Jāceļas. Nez ko man te vispār vajadzēja? Peldu Nez, kur es atrodos Ak, jā, krustojumā, kaut kur redzētā, bet no kuras puses tajā ienācu, un kur man jāiet? Šaurs redzesleņķis Gatavā varone, re, draudzenes darbs Vai tieši te negribēju nokļūt? Un kāpēc tā roka neiet cauri galdam? Es taču esmu šurp atnākusi!!! Es spēju visu, bet roka neiet cauri galdam, kāda muļķe Kāpēc viņi tā uztraucas? Ir taču tik viegli, viegli, es peldu, lidoju Varbūt tiešām tas ir sapnis murgs
Ir nākamais rīts. Acis miega pilnas. Sajūta it kā normāla, tomēr pie stūres sēsties neriskēju. Kaut kā viss notiek ļoti lēni. Tikai pulkstenis steidzas. Gribas dzert. Bet vakar gan bija podi Super!!! Izrādās, es tiešām esmu pat tirgū bijusi un savu mīļo maizīti nopirkusi Galva gan kā pēc slikta alkohola. Eju uz darbu. Parasti ar prieku, šoreiz negribīgi. Citkārt darbs veicas raitāk nekā citiem, šodien tikko turos līdzi Citādi viss labi. Bet to vakardienas joku gan derētu atkārtot, tik ne pilsētā, kur tie baismi vienādie murgainie krustojumi un pēkšņi svešas kļuvušās tirgus būdas, bet kādā zaļā pļaviņā, un ja blakus būtu vēl kāds tāds pats, ar ko dalīties savā priekā, nevis neizpratnes pilnie draudzenes un ataicinātās ārstes skatieni Tas vakardienas vieglums un vēlēšanās par visu pat ne smieties, bet zviegt Ja vien nebūtu bijis tas kamols ne tur krūtīs ne tur kaklā, un ja acis būtu spējīgas redzēt tikpat plašā leņķī kā šodien un vienmēr Bet nevar visu gribēt uzreiz… Gan jau citreiz zaļā pļaviņā Tik kā lai īsto devu piefiksē? Un nez cik reizes to joku var atļauties tā, lai neiepiņķētos atkarībā? Lai pēc manām acīm nevarētu pateikt, kāpēc man lūpās tāds smaids? Kas lai to zina Ar labunakti
Atkal jauna diena. Duša. Ātras brokastis. Mans mīļais mocītis, divas dienas mājās stāvējis. Labi gan, ka aizvakar izvēlējos vilcienu, citādi Nē, par to labāk nedomāt, jo šodien man atkal ir MANA LABĀ, SKAIDRĀ GALVA! Re, mēs abi jau šaujamies kā vējš, un nemaz negribam domāt, cik nožēlojama bija vakardiena. Garām vienai, otrai, trešai mašīnai. Tā kā parasti, tā kā vienmēr. Vērojot visas četras, piecas, kaut vai sešas debespuses reizē, pilnībā kontrolējot situāciju uz ceļa. Ja nu tikai Jā, ja pretī šaujas kāds tāds, kāda es biju aizvakar Nē, par to tagad nedomāt Tagad ir Īstais, Patiesais Kaifs!!! Saule, vējš, ātrums, domas skaidrība. Galvenais – tā skaidrība. Vei, ja ne aizvakar un vakardienas, es nemaz nezinātu, kāda vērtība ir mana skaidrā galva. Paga, paga, vai vakar es nesapņoju par narkošanos zaļā pļaviņā? Bet priekš kam, ja man ir mana pašas Dieva un Dabas dotā galva ar savu skaidro domāt un spriest spēju? Ar brīnišķīgu reakciju un situācijai atbilstošu uzvedību? Man NEVAJAG TĀS ZĀLĪTES, MAN IR MANA SKAIDRĀ GALVA! Un būs vienmēr, jo, lai arī aizvakardienas izjūtas bija superīgas, tās NAV ŠĪS FANTASTISKĀS SKAIDRĪBAS VĒRTAS! Re, esmu jau klāt. Šodien man noteikti veiksies. Kā jau parasti, un vēl mazlietiņ labāk
Piedod, mazliet pagari iznāca. Bet gribēju kādam pastāstīt. Kādam, kurš saprot. Kādam, kurš nenosodīs. Kādam, kurš neteiks: Ahā, tagad tu esi mūsējā, ja jau vienreiz varēji, tad, vai zini, man ir kaut kas vēl labāks Jo, godīgi sakot, man ir bail, ka kādā grūtākā dzīves mirklī ar labu pierunāšanu kādam varētu izdoties manu skaidro galvu apmainīt pret to saldi vieglo miglu ne miglu, peldi ne peldi Tāpēc arī nestāstu nevienam, un to draudzeni, kurai toreiz uz kakla uzkritu, gluži vai nozvērināju nevienam nestāstīt. Laikam jau neesmu par sevi īsti droša. Tomēr skaidri zinu: tas vieglums nav manas lieliskās skaidrās galvas vērts. Arī Tavējās taču ne. Starp citu, vai Tu atceries, kad pēdējo reizi esi bijusi ar pilnīgi skaidru, nevainojami darbojošos galvu? Kad esi jutusi prieku par sava ķermeņa nevainojamo darbību? Nē? Lūdzu, lūdzu, notici man, ka ir vērts. Atceries. Ja nevari, notici man. Jo es to ZINU.
Un vēl. Piedod, ka nerakstu savu vārdu. Laikam jau baidos no neveiksmīgās narkomānes slavas. Kaunos. Ja vari, piedod arī to. Bet mēs noteikti satiksimies. Un mūsu parole būs: “Mana lieliskā skaidrā galva”. Tu arī tā sacīsi. Tas būs grūti. Bet NOTEIKTI IR TĀ VĒRTS.