Mīts

No narkotikām brīva sabiedrība reāli nav iespējama.

Represīvā pieeja narkotiku kontrolē ir izgāzusies, jo nav samazinājies to piedāvājums un nav arestēti vadošie narkotiku izplatītāji. Pārdošanas cenas kokaīnam un heroīnam ir pazeminājušās, kas apliecina, ka šo narkotiku pieejamība pieaug. Tirgū parādās arī sintētiskās narkotikas, kas ir vēl lētākas. Tiesas un cietumi ir pārpildīti ar likumpārkāpējiem par marihuānas glabāšanu, kamēr daudzi citi nopietni ar narkotikām saistīti noziegumi nav atklāti.

Realitāte

Represīvā pieeja nav savu nozīmi zaudējusi. Aizlieguma politika ievērojami samazina narkotiku izplatību un ar lietošanu saistīto seku smagumu. Narkotiku patēriņš ir ievērojami zemāks par legālo narkotiku — nikotīna un alkohola, patēriņu. Atceļot aizliegumu, var rasties vēl smagākas problēmas. Esošās politikas maiņa var novest pie reālas narkotiku epidēmijas.

Lai rezultāti būtu labāki, cīņā tiek iesaistītas – starptautiskās organizācijas, reģionālā un nacionālā līmeņa programmas, vietējās pašvaldības un iedzīvotāji.

Narkomānija ir tirgus fenomens. Narkotikas ir ļoti ienesīgs produkts, jo dod ļoti lielu peļņu īsā laikā. Pieprasījums rodas iesaistot šajā netikumā arvien jaunus cilvēkus un padarot viņus par pircējiem, jo atkarība uz to spiež.

Cīņā nebūs panākumu, ja pircējs neiemācīsies pateikt “nē” narkotikām.

Daži argumenti, kādēļ narkotiku kontrole būtu vēl vairāk jāpastiprina:

1. Narkotikas izraisa atkarību un cilvēks vairs nav spējīgs rīkoties racionāli. Tā ir slimība, kuru ļoti grūti ārstēt un kas bojā kā fizisko tā garīgo veselību un noved pie sociālās izolācijas, bezdarba.

Narkotiku lietotājs vairs nav neatkarīgs cilvēks.

2. Garīgās un fiziskās veselības izmaiņas ir tiešs narkotiku toksiskās iedarbības rezultāts. Tādēļ narkotiku lietošanas novēršana ir svarīga sabiedrības veselības un labklājības aizsardzībai.

3. Agra mirstība, kas raksturo narkotiku lietotājus.

4. Sociālā pasivitāte, jo pārējie mērķi zaudē savu nozīmīgumu – svarīgas ir tikai narkotikas.

5. Vardarbība un citas noziedzības formas. To īpaši provocē centrālās nervu sistēmas stimulanti un kokaīns, Arī dopingi.

6. Bērni un jaunieši īpaši tiek pakļauti narkotiku ļaunumam, jo narkotikas uz nenobriedušu ķermeni iedarbojas īpaši spēcīgi un izsauc smagas sekas, pat nāves gadījumus.

7. Cieš ģimenes. Apdraudēti ir apkārtējie cilvēki.

8. Nopietna vides, šajā gadījumā – smadzeņu piesārņošana, kas ietekmē cilvēka spēju domāt neatkarīgi.

9. Paverdzina cilvēku.

Mīts

Narkotiku legalizācija nenozīmē, ka noteikti pieaugs to patēriņš. Lietošana varētu pieaugt pašā sākumā, bet pēc tam līdzsvaroties mērenā līmenī. Daži dekriminalizācijas eksperimenti Nīderlandē, dažās citās ES valstīs un ASV, nepierādīja būtisku narkotiku lietošanas relatīvo pieaugumu. Šķiet, ja narkotikas ir brīvi pieejamas, ir tendence uz mērenību. Daudzās valstīs iedzīvotāji patiešām nomaina stiprus liķierus un cigaretes pret vājākiem. Tas pats iespējams notiks ar narkotikām, ja tās būs pieejamas.

Realitāte

Nav šaubu, ka legalizācija noteikti novedīs pie dramatiska narkotiku ļaunprātīgas lietošanas pieauguma.  Vienmēr, kad narkotikas kļuva lētākas un vieglāk iegūstamas, to patēriņš (un atkarība) palielinājās.  Laikā, kad Lielbritānijā ārsti heroīnu varēja parakstīt legāli, atkarīgo skaits10 gadu laikā pieauga 30 reizes.  Pēc alkohola aizlieguma atcelšanas ASV (1920. – 1930.), tā patēriņš pieauga par 350%.

Mīts

Narkotiku apkarošanas represīvā pieeja ir izgāzusies tādēļ legalizēsim tās.

Realitāte

Diez vai to var uzskatīt par argumentu narkotiku lietošanas un glabāšanas dekriminalizācijas labā. Vēl arvien tiek zagtas automašīnas, vadīts transports alkohola reibumā. Vai tādēļ mēs to likumīgi atļausim?

Kā piemēru, kur sabiedrības veiktā ierobežojošā politika neapšaubāmi ietekmēja indivīdu uzvedību, jāmin tā sauktā nulles— tolerances pieeja, kuru pirms dažiem gadiem sāka praktizēt Ņujorkas Policijas Departaments. Kopš tā laika, kad pret nepilngadīgajiem par viņu pārkāpumiem (piemēram, alkohola lietošana vai urinēšana sabiedriskās vietās) sāka pielietot sodus līdzīgi kā pret pieaugušajiem, pārējo, jau daudz smagāku likumpārkāpumu skaits, būtiski samazinājās (piemēram, slepkavības par 60%, laupīšanas — 48%, zādzības ar ielaušanos — 45%), un tagad tā ir viena no drošākajām lielajām pilsētām ASV.

1996.gadā 26 Eiropas valstīs veikta pusaudžu aptaujas par attieksmi pret narkotikām. Tā parādīja, ka gandrīz katrs trešais 15 gadus vecs pusaudzis Apvienotajā Karalistē pēdējā mēneša laikā ir smēķējis hašišu, kamēr Zviedrijā, kas pazīstama ar savu stingri ierobežojošo politiku narkotiku jomā, to ir darījis tikai viens pusaudzis no simta.

Minētos rezultātus var vērtēt dažādi un tomēr ir acīmredzams, ka sabiedrībā valdošā ierobežojošā politika un iespējas to realizēt, regulē cilvēku uzvedību un ieradumus.

         Galvenais tomēr ir neaizmirst par cilvēku vairākumu – un tie noteikti nav narkotiku lietotāji.

Slimība

Mīts

Ir nepareizi narkomānijas gadījumā lietot sodu, jo tā ir slimība.

Realitāte

Ievērojiet – narkotikas kontrolējošā likumdošana aizliedz un soda nelegālu glabāšanu un lietošanu, bet ne atkarību kā tādu. Atkarīgajam ir iespēja saņemt medicīnisku un sociālu palīdzību, izmantot rehabilitācijas iespējas. Bet par likuma pārkāpšanu ir jāatbild.

Narkotiku atkarības slimība nerodas pati no sevis, tā ir narkotiku lietošanas rezultāts.

Riska mazināšana

Mīts

Jāmāca pusaudžus lietot narkotikas ievērojot piesardzību, tā izvairoties no negatīvām sekām.

Realitāte

Parādījies jauns termins “riska, jeb ļaunuma mazināšana” (harm reduction). Tas vēlreiz apliecina, ka narkotikas vienmēr rada ļaunumu, kas jāsamazina. Lai mācītu pareizi lietot, ir jāatļauj lietot – un tas vairs nav atbalstāmi, jo “pareiza” lietošana vispār nepastāv.

Personas tiesības

Mīts

Narkotikas jālegalizē, lai respektētu individuālās patērētāju tiesības, jo tā ir personiska izvēle, un valstij jāakceptē tiesības uz privātās dzīves noslēpumu. Esošā aizlieguma politika nerespektē lēmumus, kurus pieņēmis pieaudzis pilsonis.  Sabiedrībai jārespektē personas brīvība līdz brīdim, kamēr persona neapdraud pārējos sabiedrības locekļus.

Realitāte

Ir izplatīts uzskats, ka narkotiku lietošanas sekas skar tikai pašu lietotāju un uz pārējiem tas neattiecas.

Katrs cilvēks ir saistīts ar ģimeni, draugiem, kaimiņiem, kolēģiem un garāmgājējiem. Visi šie ļaudis tiks ierauti narkotiku virpulī – gan pārdzīvojot notiekošo, gan ciešot no sekām. Viņiem nāksies sastapties ar meliem, jo narkotiku lietotāji nespēj turēt vārdu lietās, kas saistās ar narkotikām, viņi tiks apzagti, jo lietotājiem trūks naudas narkotiku iegādei.

Un galu galā, lietotāji nevarēs mācīties vai strādāt, tas ir, apgādāt sevi. Ar laiku radīsies arī veselības problēmas – ārstēšanos un pensiju nāksies apmaksāt mums – nelietotāju sabiedrībai.

Narkotiku reibumā vadot transportlīdzekli cilvēki rada briesmas apkārtējiem, jo pieaug autoavāriju skaits.

Atkarība ir sociāli bīstama slimība un tai vajadzīga ārstēšana. Latvijas likumdošana paredz, ka pacientam ir tiesības atteikties no ārstēšanas līdz brīdim, kad iestājas akūti psihiskas dabas traucējumi, kuriem raksturīga agresīva rīcība vai pašnāvības mēģinājums.

Tā ka tā nu nepavisam nav personīga darīšana, bet skar visu sabiedrību un tādēļ arī sabiedrība uzliek ierobežojumus un aizliegumus, lai pasargātu sevi no atsevišķu indivīdu negatīvās iedarbības.

Mīts

Ja arī narkotiku nelegālai lietošanai ir kaitīgs efekts, tad tā ir paškaitniecība, par kuru atbildīgs ir tikai pats lietotājs.

Realitāte

Diemžēl sekas skar arī pārējos: ģimeni, kolēģus, kaimiņus, draugus, visus, ar kuriem nākas saskarties.

Visai sabiedrībai nākas apmaksāt zaudējumus, ko rada narkotikas: narkomāna ārstēšana, ievainojumu un negadījumu sekas, ražošanas zaudējumus.

Aizliegums lietot ir aizsardzība sabiedrības veselībai, labklājībai un tiesiskumam.

Mīts

Sabiedrībai nav tiesību aizliegt saviem pilsoņiem lietot narkotikas, lai ietekmētu savu apziņu.

Realitāte

Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par narkotiskajām vielām atļauj to lietošanu vienīgi medicīniskos vai pētnieciskos nolūkos.

Pārējie gadījumi ir aizliegti, jo visas nemedicīniskās vielas rada nopietnu risku kā indivīdam, tā sabiedrībai.

Mīts

Aizliegums ir drauds demokrātijai un narkotiku problēma ir mākslīgi uzpūsta, lai attaisnotu tiesībsargājošo iestāžu budžeta palielinājumu. Centība apkarot likumpārkāpējus noved pie arvien represīvākiem līdzekļiem, tā pastiprinot valsts varu uz individuālo tiesību rēķina. Cīņu pret narkotikām mēdz izmantot, lai leģitimizētu nedemokrātiskus līdzekļus.

Realitāte

Atsevišķos gadījumos individuālās tiesības var neievērot, lai apkarotu narkomafiju. Draudi demokrātiskai sabiedrībai drīzāk rodas no pašas mafijas un korupcijas, kā arī no narkotiku izraisītā destruktīvā efekta sociālajā vidē.

Mīts

Netraucēsim dzīvot nabaga narkomāniem!

Realitāte

Šajā mītā viss uzsvars likts uz atkarīgo (no narkotikām), kuru parasti sauc par upuri. Bet paskatīsimies, kurš tad ir reālais upuris — narkomāns, vai apkārtējie cilvēki, kuri paši nelieto narkotikas, bet cieš no to izraisītajām sekām. Visbiežāk tā ir narkomāna ģimene – vecāki, bērni, citi līdzcilvēki, kas piedzīvo bailes, uztraukumus, stresu, materiālus zaudējumus.

Cilvēki, kas nelieto narkotikas, parasti neizrāda īpašu interesi par šīm debatēm, aktīvi parasti ir ļaudis no sociālās un/vai medicīnas sfēras, kas aizrautīgi nododas darbam, lai narkomāna dzīvi padarītu pēc iespējas labāku. Aktīvi ir arī tīri akadēmiska tipa cilvēki, kas skatās uz narkomānu kā uz interesantu izpētes objektu. Tas protams nav nekas ļauns.

Tomēr šķiet, ka nevienu neinteresē pārējie: tie, kuri izdarījuši izvēli un atteikušies pamēģināt, kad piedāvāja narkotikas, kā arī tie, kam nekad nav bijusi saskare ar narkotikām.

Runājot skaidru valodu, cilvēki ir “zuduši” un, iespējams, var arī nomirt savas narkotiku atkarības dēļ. Nav jau tā, ka viņu nebūtu žēl, bet tomēr prioritāte jādod pārējiem: ģimenei, bērniem, pusaudžiem, kas vēl nav pamēģinājuši narkotikas, cilvēku vairākumam, kas vēlas savu dzīvi nodzīvot bez piekaušanas, emocionāla stresa, neciešot no zādzībām.

Neliels pieredzējuša ārsta-narkologa A.Pelnes citāts:

Narkomāns kā personība nav atrauts no apkārtējās sabiedrības. Narkotiku lietošanas rezultātā cilvēks zaudē spēju uzturēt normālas attiecības, zūd atbildības sajūta par ģimeni, draugiem un savu uzvedību. Gala rezultātā viņš tiek izstumts no sabiedrības, bet tuvinieki pakļauti ciešanām. Cilvēktiesību aizstāvjiem par prieku, realizējot personības brīvību ar legalizācijas palīdzību, mīdīsim kājām narkomāna tuvinieku tiesības uz dzīvi bez līdzatkarības un sāpēm.

Vai legalizācija samazinās noziedzību?

Mīts

Narkotiku legalizācija izskaudīs narkomafiju, aizliegums palielina narkotiku izplatītāju ienākumus. Narkotiku izplatīšana ir devusi iespēju noziedzīgajiem karteļiem gūt varu, politisko ietekmi un nesodāmību. Faktiski viņiem ir izdevīgi saglabāt esošo aizlieguma politiku.  Legalizācija, turpretī, samazinās narkotiku cenu un tādēļ arī motivāciju iesaistīties narkoindustrijā, rezultātā varēs efektīvāk apkarot mafiju un tās radīto korupciju.

Realitāte

Legalizējot visas narkotikas, tieši mafija varētu kļūt par legālo darboni narkotiku biznesā vai arī pārorientēt savu darbību uz citu nelegālo sfēru.  Kas reiz iesaistījušies noziedzīgās darbībās, dara to tikai naudas dēļ un tādēļ pēkšņi nepārvērtīsies par likumam pakļāvīgiem pilsoņiem.  Starptautisko noziedzību nevar apkarot dodot tai lielāku rīcības brīvību, bet drīzāk gan ar stipru demokrātisku valsts aparātu, kurš ierobežo tās darbību.  Stingra likumdošana naudas atmazgāšanas jomā mafiju ietekmēs stiprāk, nekā pilnīga narkotiku legalizācija.

Mīts

Ja mediķi legāli izrakstītu narkotikas atkarīgajiem lietotājiem, sabiedrība atbrīvotu narkomānus no melnā tirgus ietekmes un viņiem nebūtu jāizdara noziegumu, lai iegūtu naudu narkotikām.

Realitāte

Daudzās valstīs tā ir mēģināts, bet vienmēr tas noveda pie narkotiku lietošanas tālākas izplatīšanās.

Pastāv risks, ka pieaugtu to smago noziegumu skaits, kurus izdara narkotiku reibuma stāvoklī, jo kopējais lietotāju skaits būtu pieaudzis.

Visiem zināmajā Nīderlandē (Holandē) 65% no noziedzības pieauguma notiek uz nepilngadīgo, un galvenokārt nepilngadīgo narkomānu rēķina. Kritisks ir ne tikai nepilngadīgo noziedzības pieaugums, bet pieaug arī to jauniešu skaits, kas iesaistās vardarbīgajos aktos “vieglo” narkotiku reibumā.

Pastāv lielas briesmas, ka pieaugtu “smago” narkotiku lietotāju skaits, jo daļa kaņepju produktu lietotāju laika gaitā pāriet uz iedarbīgākām vielām. Un tad noziegumu skaits tikai pieaugtu.

Ja runājam par amfetamīnu lietotājiem, tad viņu vidū noziedznieku skaits tikai pieaugtu, jo tas saistīts ar vielas psihi stimulējošo iedarbību, kas izsauc agresivitāti un aizdomīgumu.

Izrakstot narkotikas, sabiedrība atsakās no cerības atgriezt narkotiku lietotājus normālā dzīvē. Tad jau arī alkoholiķiem un pīpmaņiem vajadzētu dot šņabi un cigaretes par velti uz receptēm.  

Legalizācija samazinās ar narkotikām saistīto nāves gadījumu skaitu

Mīts

Nelegālās narkotikas jālegalizē, jo tās ir mazāk kaitīgas par daudzām legālām vielām: starp narkotiku lietotājiem atkarības dēļ mirušo skaits ir neliels, ja to salīdzina ar cilvēku tūkstošiem, kas katru gadu iet bojā no alkohola un nikotīna.

Realitāte

Ar narkotikām saistīto nāves gadījumu skaits tieši tāpēc ir neliels, ka šīs vielas ir nelegālas. Minētais salīdzinājums tikai rāda, ka vielas, kas legāli pieejamas, rada lielāku ļaunumu, nekā aizliegtās. Pieaugot patēriņam, kas būs legalizācijas sekas, varētu pieaugt no narkotikām atkarīgo cilvēku skaits un attiecīgi arī ar narkotikām saistīto nāves gadījumu skaits.

Mīts

Ja narkotikas legalizēs un tās pārdos atzītas farmaceitiskās kompānijas, narkomānu veselības risks varētu samazināties, jo tad viņiem nebūs jālieto kaitīgās vielas, ko patlaban pievieno narkotikām, lai atšķaidītu devas pārdošanai uz ielas. Šīs netīrās vielas un narkotiku mainīgais stiprums, faktiski ir tie, kas izsauc nāvi (pārdozēšanu). Viltojumi rada vairāk ļaunuma nekā pašas narkotikas.

Realitāte

Noteiktos apstākļos legalizācija patiešām varētu uzlabot zāļu kvalitāti, bet narkotikas ir un paliek veselībai kaitīgas. Kaut arī pārdozēšanas izraisīto nāves gadījumu skaits samazinātos, absolūtais nāves gadījumu skaits tomēr pieaugtu, jo ar narkotiku legalizāciju, pieaugs kopējais lietotāju skaits.

Dr. A.Pelne:

Naivi ir cerēt, ka pastāvot kontrolētai narkotiku tirdzniecībai, nebūs viltojumu, nelegālā tirgus, smagu saindēšanās gadījumu, jo kā redzat mūsu “spirķika” tirgus zeļ un plaukst paralēli likumīgajai tirdzniecībai.

Vai legalizācija ir atbalstāma no finansu aspekta?

Mīts

Ja narkotikas legalizēs, varēs ietaupīt uz likumu izpildes izdevumiem, un iekasēt nodokļus par narkotikām.  Par šiem līdzekļiem varētu finansēt visu iedzīvotāju izglītošanu par narkotiku profilaksi, ārstēšanu un rehabilitāciju. Tas, savukārt, samazinātu narkotiku ļaunprātīgu lietošanu.

Realitāte

Legalizācijas efekts, ko radīs narkotiku lietošanas pieaugums, varētu būt milzīgs arī finansiālā ziņā: darba ražīguma krišanās, negadījumi, veselības traucējumi u.c.  Resursu pārdislocēšana uz veselības sektoru, kaut arī teorētiski iespējama, varētu būt nepietiekama, lai segtu radušās papildu izmaksas. Pat ar lielāku finansējumu, kas rastos no nodokļiem un tiesībsargājošo struktūru ietaupījumiem, veselības budžets neiegūtu, jo strauji pieaugtu atkarīgo skaits un līdz ar to arī ārstēšanas un rehabilitācijas izdevumi.

Mīts

Narkotiku legalizācija Latvijai dotu grandiozu ekonomisko uzplaukumu, jo mūsu kaimiņvalsīs austrumos un ziemeļos valda stingra narkotiku lietošanu ierobežojoša politika, tādēļ tūristi plūdīs uz šejieni pēc narkotikām….

Realitāte

Un vietējie iznīks: daļa nodzersies, daļa degradēsies narkotiku lietošanas rezultātā, bet pārējos apzags un aplaupīs vies-narkomāni.

Ir “vieglās” un “smagās” narkotikas

Mīts

Sadalīsim narkotikas “vieglajās” un “smagajās”!

Ar “vieglajām” parasti saprotot marihuānu un hašišu.

Realitāte

Pirmajā mirklī šis aicinājums var šķist pievilcīgs, jo tam parasti seko turpinājums “tad tiesībsargājošās iestādes varēs koncentrēties uz smago noziegumu novēršanu, piemēram, kas saistīti ar smagajām narkotikām.” Te pavīd princips “dots pret dotu”, t.i., ja jūs man dosiet vieglās narkotikas, es atbalstīšu jūsu cīņu pret smagajām.

Tas viss slēpj viltību — tikko piekrītam, ka tieši smagās narkotikas ir reālais (un arī vienīgais) drauds, mums jāpiekrīt, ka tā sauktās vieglās narkotikas ir mazāk kaitīgas, vai pat nekaitīgas. Dalot narkotikas divās grupās, ļaujam ar sevi manipulēt. Jau pats vārds “viegls” izsauc asociācijas, kas nekādi nesaistās ar kaut ko bīstamu, kaitīgu. Tomēr realitāte ir skarbāka. Pirmkārt, daudzi pētījumi ir apstiprinājuši, ka tā sauktās “vieglās” narkotikas izraisa fiziskus un garīgus traucējumus. Otrkārt, ir naivi ticēt, ka tie, kas iztiku pelna ar narkotiku pārdošanu, izplata tikai “vieglās narkotikas”, ja smago narkotiku tirgošana dod divreiz lielāku peļņu. Viņi ir darījumu cilvēki, ne misionāri.

Mīts  

Marihuāna un hašišs ir “vieglās” narkotikas. Tās izraisa mērenu (vieglu) intoksikāciju, kas nesagrauj vidi, nerada atkarību un paģiras, tāpat nav novēroti nāves gadījumi.

Realitāte

Fakts, ka marihuāna rada citāda tipa intoksikāciju vēl nenozīmē, ka tā nav kaitīga. Pie noteikta lietošanas daudzuma tomēr rodas problēmas fiziskajai un garīgajai veselībai, piemēram, īslaicīgi atmiņas zudumi, koncentrēšanās spēju zudums (amotivācijas sindroms), vājinātas motorās (kustību) funkcijas un plaušu sarežģījumi.  Marihuāna kļūst arvien iedarbīgāka, jo tiek uzlabotas kultivēšanas metodes (augstāks THC saturs) un tādēļ intoksikācija pakļauj riskam vadītājus pie stūres vai strādājošos pie iekārtām.  Iespējams, svarīgāk ir tas, ka vieglo narkotiku legalizācija var negatīvi ietekmēt sabiedrisko domu kopumā, jo, legalizējot daļu narkotiku, pilnīgi tiks iedragāta sabiedrībā valdošā nosodošā attieksme pret narkotiku lietošanu

Mīts

Risks, ko rada mērena “vieglo” narkotiku lietošana, ir pārspīlēts.

Kaņepju preparātu kaitīgā iedarbība vēl līdz galam nav noskaidrota.

Realitāte

Pēdējo desmitgažu zinātniskie pētījumi ir parādījuši, ka visu veidu narkotiskās vielas rada kaitējumu. Tas attiecas arī uz kaņepju preparātiem – marihuānu un hašišu, kas izsauc endokrīnās sistēmas līdzsvara traucējumus, vājina imūnsistēmu, pavājina īslaicīgo atmiņu, pazemina iemācīšanās spējas un var izsaukt nopietnu dilēriju (cannabis psihozi). Visas narkotiskās vielas izsauc atkarību ar to, ka lietotājs vairs nesaglabā kontroli par savu “mēreno lietošanu”, bet turpina lietot pat ja tas rada nopietnas problēmas.

Mīts

Kaņepju produkti nav bīstami, ja nesmēķē pārāk daudz.

Ir atšķirība starp lietošanu un “ļaunprātīgu lietošanu”.

Realitāte

Nu nav gan! Pirmkārt, likums nosaka, ka visu veidu narkotisko vielu lietošana ir aizliegta (izņemot medicīniskiem mērķiem). Otrkārt, jebkura lietošana rezultātā atstāj negatīvu efektu uz lietotāju.

Pat reti smēķējot tā dažiem var izraisīt veselības traucējumus. Viltīgums slēpjas tajā aspektā, ka vielas kaitnieciskā iedarbība parādās ļoti nemanāmi: pavājinās uzmanības koncentrēšanās, pasliktinās atmiņa. Ar laiku cilvēks vienkārši kļūst padumjš.

Tātad galvenokārt cieš psihiskā veselība un jo lietotājs jaunāks, jo lielāks risks, ka viņa psihe tiks traumēta ātrāk un smagāk.

Mīts

Kaņepju preparāti paplašina apziņu

Realitāte

Tas vairāk attiecas uz hašišu un LSD, jo šo vielu iedarbībā rodas “vīzijas”, kas tiek izskaidrotas kā ceļš uz jaunu apziņas pakāpi.

Tomēr jāatceras, ka šīs “vīzijas” drīzāk ir apziņas traumētas darbības rezultāts un tās var salīdzināt ar šizofrēniķa pārdzīvojumiem.

Daži narkotiku lietotāji tad arī šos redzējumus uzskata  par īpašu esamības uztveres formu, kas nav pieejama tiem, kas narkotikas nelieto. “Vīziju” rezultātā narkotiku lietotājiem rodas greiza realitātes uztvere un tas sarežģī attiecības ar pārējiem.

Mīts

Sabiedrība neprotestē pret alkohola lietošanu, bet aizliedz kaņepju preparātus.

Realitāte

Sabiedrība protestē pret alkohola lietošanu, diemžēl daudzo indivīdu nespēja no tā atteikties, no vienas puses, un ražotāju vēlme gūt lielu peļņu, no otras puses, šodien vēl neļauj veikt pietiekami stingrus alkohola tirdzniecības ierobežojumus. Alkohola postošās sekas mēs redzam ik uz soļa. Daudz labāka situācija ir, piemēram, Zviedrijā, kur ir spēkā ļoti stingra alkohola politika.

Ja Latvijā atļautu lietot narkotikas, kaut arī tikai marihuānu, sekas būtu neprognozējamas.

Atkarība izveidojas nesalīdzināmi ātrāk, nekā no alkohola.

Mīts

Smēķējot “zālīti” cilvēks nekļūst tik atkarīgs un agresīvs, kā piedzeroties alkoholu.

Samazinātos sadzīves slepkavību skaits, jo marihuāna nav agresīva viela.

Realitāte

Kaņepju preparātu reibums ir ļoti atkarīgs no cilvēka tipa un situācijas, kurā viņš smēķē “zāli”. Nosvērta un mierīga tipa cilvēkiem reibums patiešām neizsauc galīgu nevadāmību, toties ātri aizkaitināmiem un agresīviem ļaudīm tas bieži vien rada ļaunuma uzliesmojumus un pastiprina negācijas.

Šobrīd nav stingru tiešu pierādījumu tam, ka kaņepju preparātu lietošana izsauc agresivitāti. Bet daudzi netiešie pierādījumi . kā smago noziegumu bieža izdarīšana reibuma stāvoklī, liek domāt par šādas iedarbības esamību. Reibumā izdarītie noziegumu pie tam izceļas ar īpašu nežēlību un reakcijas neadekvātumu.

Mīts

ASV kaņepju preparāti tiek izrakstīti pret stresu, astmu un neirozēm, kā arī lai uzlabotu apetīti.

Realitāte

Diemžēl kaņepju preparātu pielietošana medicīniskiem mērķiem, kad tos izraksta ārsti, ievērojot stingru preparāta kontroli, tiek vispārināta un kalpo par attaisnojumu šo preparātu vispārējai legalizācijai.

Vienmēr ir tikuši atbalstīti pētījumi par kaņepju preparātu iespējamām ārstnieciskajām īpašībām, taču šodien nav pierādījumu, ka šie preparāti būtu labāki par citiem medicīniskajiem līdzekļiem, kuri ir legāli pieejami. Un ja daļa ārstu izvēlas tieši šos preparātus (šodien gan to dara arvien mazāk un mazāk ārstu), tad stingri jāievēro lietošanas kārtība, kāda noteikta visām citām narkotiskajām un psihotropajām vielām

Mīts

Marihuānas lietošana nenoved pie “smagajām” narkotikām.

Realitāte

Pirmkārt, marihuāna pati rada atkarību. Šodien Holandē novēro lielu skaitu jauniešu, kas ir spēcīgi atkarīgi no “vieglajām” narkotikām, 1997.gadā bija 25% pieaugums no marihuānas atkarīgo reģistrēto skaita, kuri ārstējās pēc paša vēlēšanās.

Otrkārt, Holandes pieredze rāda, ka šāda tendence tomēr pastāv, jo strauji pieaudzis ekstazī un citu sintētisko narkotiku, un heroīna lietotāju skaits.

Nobeigumā neliels pieredzējušā narkologa J.Strazdiņa komentārs:

Visvairāk narkotiku legalizētāji vēlas “brīvlaišanu” hašišam un marihuānai, t.i. tetrahidrokannabinolam. Mēģināsim iztēloties, kas notiktu, ja mēs to izdarītu.

Hašiša un marihuānas tirdzniecības legalizācija vispirms izraisītu arī siltumnīcās un hidroponikā audzēto kaņepju hibrīdu nelegālu audzēšanu un tirgošanu, kurām tetrahidrokanabinolu sveķu saturs augā vairāk kā 20 reizes lielāks par dienvidu un austrumu zemēs savvaļā augošajām kaņepēm, un kuru iedarbība ir daudzkārt spēcīgāka. Tā ir līdzīga sintētisko halucinogēno psihotropo vielu iedarbībai. Legāliem tirgoņiem būtu jāmaksā nodokļi, bet nelegālie tirgoņi tos izkonkurētu ar zemākām cenām (nemaksājot nodokļus) un tirgojot iedarbīgāku produktu. To novēro arī Amsterdamā, kur policija bieži ir spiesta konfiscēt nelegālās hašiša un marihuānas partijas, jo blakus legālajam tirgum joprojām pastāv arī nelegālais.

Sabiedrībā strauji pieaugtu psihiskā saslimstība gan šo 1īdzekļu pārdozēšanas, gan hroniskās intoksikācijas dēļ. Ievērojami pieaugtu sevī iegrimušu, apātisku, bezdarbīgu, vienaldzīgu un savādu jauniešu skaits, jo kaņepju sveķi – tetrahidrokanabinols ilgstoši uzkrājas smadzeņu audos un tiek ļoti lēni izvadīts no organisma. Šai vielai, tāpat kā visām narkotiskajām vielām, piemīt spēja radīt atkarību un tādēļ liela lietotāju daļa nevis saglabās spējas lietot šo vielu epizodiski, bet gan sāks to lietot sistemātiski vai pāries uz vēl spēcīgāku narkotisko vielu lietošanu. Tāpēc sabiedrībā strauji pieaugs narkomānu skaits.

Šo vielu intoksikācijā autovadītāji ir tikpat bīstami kā alkohola reibumā, tātad pieaugs bojā gājušo un sakropļoto cilvēku skaits.

Pieaugs arī saslimstība ar venēriskajām slimībām un AIDS, jo hašišs un marihuāna izraisa dziņu atbrīvošanos, t.sk. seksuālo, novedot pie haotiskiem dzimumsakariem.

Neviens hašiša un marihuānas smēķētājs nevar garantēt, ka viņam izdosies saglabāt tikai mērenu intoksikāciju – daudziem tā var beigties ar paškontroles zaudēšanu, agresivitāti, bīstamām darbībām, nonākšanu halucināciju un murgu varā. Bieži apreibušie var kļūt tikpat bīstami kā alkoholiķi, kuriem ir agresīvas reibuma formas.

Hašiša un marihuānas smēķēšana vēlāk veicinās arī pierašanu pie nikotīna, kas ir tabakas sastāvā – tātad pieaugs smēķētāju skaits.

Diemžēl hašišs un marihuāna nav alternatīva alkohola lietošanai. Tās legalizējot nesamazināsies dzērāju skaits.

Vieglā narkotisko 1īdzekļu pieejamība veicinātu šo 1īdzekļu lietošanas uzsākšanu to jauniešu vidū, kuri pastāvot aizliegumam to nedarītu. Nenoliedzami te liela loma būtu arī reklāmai, bez kuras tirgus nevar pastāvēt.

Sevišķi bīstama situācija var veidoties tad, kad legalizācija tiek uzsākta tikai dažās valstīs. Latvijai šāds solis var būt sevišķi bīstams, jo tā atrodas krustcelēs un to tūlīt pārpludinātu narkotiku tūrisms, bet daļa no tūristiem arī šeit paliktu, nevis atgrieztos savā dzimtenē.  

Jālegalizē tādēļ vien, ka citas stiprākas vielas, ir legāli pieejamas

Mīts

Narkotikas jālegalizē tādēļ, ka tās nav tik kaitīgas, kā parasti to ataino. Alkohols un nikotīns atkarību un draudus veselībai rada biežāk, nekā daudzas nelegālās narkotikas.

Realitāte

Esošais zemais atkarības līmenis no nelegālajām narkotikām ir sekas tam, ka narkotikas ir grūti pieejamas un to cenas ir augstas, kā rezultātā arī patēriņš ir zems. Ja narkotikas būs legāli pieejamas, atkarīgo skaits var pieaugt.

Mīts

Nelegālās narkotikas jālegalizē, jo tās ir mazāk kaitīgas par daudzām legālām vielām: starp narkotiku lietotājiem atkarības dēļ mirušo skaits ir neliels, ja to salīdzina ar cilvēku tūkstošiem, kas katru gadu iet bojā no alkohola un nikotīna.

Realitāte

Ar narkotikām saistīto nāves gadījumu skaits tieši tāpēc ir neliels, ka šīs vielas ir nelegālas. Minētais salīdzinājums tikai rāda, ka vielas, kas legāli pieejamas, rada lielāku ļaunumu, nekā aizliegtās. Pieaugot patēriņam, kas būs legalizācijas sekas, varētu pieaugt no narkotikām atkarīgo cilvēku skaits un attiecīgi arī ar narkotikām saistīto nāves gadījumu skaits.

Aizliegtais auglis salds

Mīts

Aizliegums vienīgi padara narkotikas iekārojamākas, kā jebkuru “aizliegto augli”.

Realitāte

Iemesls, kādēļ narkotikas tiek uzskatītas par iekārojamām ir nevis aizliegums, bet pavisam cits – tās lietošanas sākumposmā sniedz jūtamu labsajūtu, jo iedarbojas uz smadzeņu šūnām, kas atbild par pozitīvajām emocijām. Tanī pat laikā šis labsajūtas efekts lietotājam kļūst par nepieciešamību un viņš ir gatavs to iegūt par jebkuru cenu. Tā rodas atkarība. Fakts, ka no šīs atkarības ir ļoti grūti atbrīvoties, arī ir narkotiku kontroles nepieciešamības cēlonis.

Mīts

Aizliegums neatrisina problēmu, tādēļ tas jāatceļ.

Realitāte

            Daudzi jaunieši uzskata, ka viņu dzīvi ierobežo pārāk daudzi aizliegumi. Diemžēl tas ir nepieciešams, lai ļautu pārējiem normāli dzīvot un justies droši. Piemēram, ierobežot skaļu mūziku vai ievērot satiksmes noteikumus.

            Daudziem šķiet, ja marihuānas lietošana būs atļauta, tad daudziem negribēsies to lietot. Tagad padomāsim, kas tomēr šeit ir primārais: darbība vai aizliegums. Ja, piemēram, motobraucēji neizraisītu avārijas un nenodarītu sev smagus miesas bojājumus, nebūtu aizlieguma braukt bez ķiverēm un pārsniegt noteikto ātrumu.

            Ja jau tā, tad nāktos atcelt arī aizliegumu zagt, nogalināt….

            Aizliegums nav pašmērķis, bet sabiedrības reakcija uz tādu rīcību, kuru tā neatbalsta un kura apdraud sabiedrību.

Mīts

            Ļaunumu rada aizliegums, bet ne narkotikas.

Realitāte

Te nu atkal sekas tiek jauktas ar cēloņiem. Aizliegums ir sekas tam, ka narkotikas rada ļaunumu – bojā cilvēka veselību, palielina noziedzību u.c. Ja noņems aizliegumu, pieaugs lietotāju skaits un būs vairāk cietušo.

Soda politikas realizācija patiešām izmaksā dārgi – policija, tiesa, cietumi. Un tomēr – sods varbūt daļai liks padomāt – vai tu dzīvo pareizi?