Ar savu bērnu jūs atklāti runājat par seksu (jo tas viņu interesē), jūs pārspriežat sirdslietas, attiecības ar draugiem (jo tas jūsu bērnam ir ļoti būtiski). Bet tikpat svarīgi šodien ir uzsākt sarunu par to, kas ir narkotikas un kāda var būt šo kaitīgo vielu ietekme uz organismu. Kāpēc? Ja jums izdosies šādu informāciju iedot, pirms bērns nonācis dilemmas priekšā (Ko darīt? Pieņemt drauga piedāvājumu uzsmēķēt zāli vai tomēr atteikties? Varbūt piemest vienu Extazy tabletīti kokakolai, lai būtu jautrāk, vai tomēr ne?) visticamāk – viņš no narkotiku lietošanas spēs atteikties. Pieredze rāda, ka pusaudži, kas no saviem vecākiem uzzinājuši par ļaunumu, ko nodara narkotikas, tās lieto retāk nekā viņu vienaudži, kuri no saviem vecākiem neko par tām nav dzirdējuši.

ATCERIES!

• Kļūdās tie vecāki, kuriem bail šai tēmai pieskarties. Jo viņiem liekas, ka neko par narkotikām un narkomāniju paši nezina. Izeja? Smelieties informāciju presē, citos masu saziņas līdzekļos; ja ar to nepietiek – konsultējieties Valsts Narkoloģijas centra profilakses nodaļā vecāku atbalsta grupās (tālrunis 7373089) vai Rīgas Narkomānijas profilakses centrā pa uzticības tālruni 7037333.
• Kļūdās tie vecāki, kuri ar saviem bērniem par šo problēmu nerunā tāpēc, ka “ar manu bērnu tas vienkārši nevar notikt, manu bērnu narkomānija neskars. Narkomānija ir padibeņu problēma, bet mans bērns dzīvo inteliģentā ģimenē, viņš ir gudrs, viņš pats visu sapratīs un narkotikas nelietos”. Bet ņemiet vērā: bērni pusaudžu vecumā lieliski prot izmantot vecāku uzticību, dažkārt pusaudžiem piemīt it kā trīs sejas. Pirmā – mājās, otrā – skolā, trešā – uz ielas, un var atklāties, ka arī “pavisam labs bērns” īstenībā ir ļoti daudz melojis saviem vecākiem.

Kā runāt ar bērnu par narkotikām

1.         Vispirms esiet (vai kļūstiet) savam bērnam uzticības persona

• Vairāk interesējieties par sava bērna dzīvi. Pusaudži, kuriem izveidojies labs kontakts ar saviem vecākiem, retāk nokļūst kļūmīgās situācijās. Jo vairāk jums interesēs sava bērna problēma, jo vairāk novērtēts viņš jutīsies, un līdz ar to lielāka iespējamība, ka viņš uzticēsies tieši jums.
• Veidojiet savu “kopīgo laiku”. Ieplānojiet to! Jo vairāk laika jūs pavadīsiet kopā ar saviem bērniem, jo mazāk tā atliks citiem (tai skaitā arī kaitīgai ietekmei). Izmantojiet katru iespēju kopā ar bērnu doties pārgājienā, makšķerēt, ogot, braukt ar velosipēdu, peldēties, apciemot vecvecākus laukos utt.
• Ēdiet kopā, cik vien bieži tas iespējams. Ēdienreizes piedāvā lielisku iespēju parunāt par dienas notikumiem un nogludināt asumus (ja, protams, tādi radušies). Arī pētījumi rāda, ka bērni no ģimenēm, kurās kopējas maltītes tiek ieturētas vismaz piecas reizes nedēļā, narkotikām atdodas retāk. Tātad – vai nebūtu vērts papūlēties?!
• Pastāvīgi interesējieties par sava bērna skolas dzīvi, sporta nodarbībām, draugiem un viņu kopīgajām gaitām. Nebaidieties savam bērnam jautāt, kur viņš iet, ar ko būs kopā. Iepazīstieties ar sava bērna draugiem (un – ja iespējams – arī ar viņa vecākiem). Ja jūs būsiet pieraduši visu ģimenē apspriest, tad arī sarunas par alkoholu, smēķēšanu un narkotikām jūsu bērns vairs neuztvers kā kaut ko ārkārtēju un, izdzirdot pirmos vārdus par šādu tēmu, nenoslēgsies sevī.
• Papildinājums iepriekšējam padomam… Izkārtojiet domu apmaiņu laiku, kad katrs ģimenes loceklis stāsta par aizvadīto dienu. Regulāri apspriedieties ar bērnu (abpusēji izvēlētā laikā) par saviem un viņa panākumiem, bēdām, projektiem vai arī citiem jautājumiem, kuri skar ģimeni. Katram jābūt iespējai runāt; neviens netiek pārtraukts; visi otrā klausās; ieteikumi var būt tikai pozitīvi un konstruktīvi.
• Nepalaidiet garām katru iespēju uzslavēt bērnu par gūtajām sekmēm, pareizu rīcību un pareizi izdarītiem secinājumiem un – TŪLĪT. Jo – kas gan vairāk iedrošina bērnu kā vecāku labvēlīga attieksme? Atbilstošs vārds īstā laikā var stiprināt ģimeniskās saites, kas atturēs jūsu bērnu no narkotiku lietošanas.
• Nekautrējieties bērnam izrādīt savu mīlestību. Pasakiet to arī vārdos: “Mēs tevi mīlam. Mēs gribam, lai tu būtu vesels, lai tev būtu labas sekmes un lai tu būtu laimīgs.”
• Ierobežojiet savu tieksmi kritizēt. Mīlestība un respekts – tie liks jūsu bērnam justies komfortabli un mainīs viņa slikto uzvedību veiksmīgāk nekā apmulsums un nedrošība.
• Ja bērns paziņo ko tādu, kas jūs satrauc, savaldieties, noslēpiet savu samulsumu, nereaģējiet asi un noliedzoši, lai saglabātu iespējas tālākai sarunai, iegūtās informācijas noskaidrošanai un analīzei.
• Neizliecieties, ka visu zināt un saprotat. Apsoliet bērnam viņa interesējošos jautājumus noskaidrot un – izdariet to. Jo – ja jūs būsiet savam bērnam autoritāte un viņš uzticēsies jums, bērns vairs neuzticēsies pirmoreiz nejauši satiktam cilvēkam. Jūs būsiet savam bērnam iemācījuši atbildēt: “Nē. man jāiet mājās ” vai “Nē. Man nav laika, man vēl jāizdara citas svarīgas lietas.”

2.         Principi, pēc kuriem veidot sarunu

·         Pirmām kārtām jums ir jāizvēlas sarunai piemērots brīdis. Pētījumi liecina, ka pusaudži visbiežāk informāciju par narkotikām un alkoholu saņem tieši no televīzijas un kino. Tādēļ vislabāk saruna varētu notikt pēc kādas kopīgi noskatītas filmas, kur ir aizskarta šī problēma.

·         Jums nav jāuztraucas, ka ar sarunām par narkotiku kaitīgumu jūs uzvedināsiet, pamudināsiet bērnu tās lietot (pēc principa: aizliegts auglis – vissaldākais). Taču tas ir maz ticams. Tad jau pēc lekcijas par ceļu satiksmes drošības noteikumiem viņi mēģinātu pakļūt zem automašīnas… Ņemiet vērā: jūs savam bērnam stāstiet par briesmām, kas ir apkārt, lai viņš, ar tām sastopoties, zinātu, kā rīkoties un ar ko riskē.

·         Galvenais – bērnam no sarunas ir jāsaprot, ka jūs nekad nepiekritīsiet, ka viņš varētu lietot narkotikas. Nekad! Nekur! Nekādos apstākļos! Neatstājiet iespēju to pārprast. Runājiet par narkotiku kaitīgo ietekmi katrā izdevīgā gadījumā. Vienreiz vai divreiz gadā ir nepietiekami.

·         Runājiet lietišķi, visu izskaidrojot. Esiet uzmanīgi klausītāji. Uzdodiet bērnam jautājumus un iedrošiniet, lai viņš uzdod jautājumus jums. Izprotiet, ko bērns jums saka. Prasiet viņam padomu, kas skar ģimenes problēmu risināšanu. Parādot savu vēlēšanos klausīties, jūs ļausiet savam bērnam vieglāk vērsties pie jums – saviem vecākiem. Ja jūs no bērna dzirdat kaut ko tādu, kas jums nepatīk (varbūt ir kāds draugs, kas lieto narkotikas, vai jūsu bērns atzīstas, ka pamēģinājis diskotēkā uzsmēķēt zāli), ir ļoti svarīgi saglabāt vēsu prātu un reaģēt tā, lai netiktu pārtraukta turpmākā saruna.

·         Ja bērns jums jautā, vai jūs paši esat lietojuši narkotikas, atbildiet, ka jums pats svarīgākais ir, lai narkotikas nelietotu viņš.

·         Izstāstiet bērnam narkobiznesa būtību. To, kā no sākuma par brīvu tiek piedāvāts noreibums, bet pēc tam – jau par lielu naudu. Vēl vēlāk narkotikas tiek lietotas, nevis lai izbaudītu noreibumu, bet tas kļūst par līdzekli, lai izbeigtu fiziskas sāpes un justos puslīdz normāli.

·         Bērnus, kuri mācās pamatskolas pēdējās klasēs, jābrīdina par inhalantu kaitīgo iedarbību. Vecākiem jāizstāsta, cik smagas ir saindēšanās sekas, cik ilgstoši ir jāārstējas. Jums jābrīdina, ka jau no vienreizējas līmes paostīšanas var rasties smadzeņu bojājumi vai pat iestāties nāve. Tāpēc vēlreiz skaidri un gaiši savās sarunās jānorāda, ka jūs negribat, lai bērns lietotu narkotikas.

·         Tāpat sarunās skaidri jānorāda, ka jūs negribat, lai bērns lietotu marihuānu. Šī nu ir prasība, kas tiešām strikti jāformulē (“Es būšu ārkārtīgi sarūgtināts (sarūgtināta), ja tu pīpēsi zālīti.”). Jūs variet izskaidrot, ka marihuānas pīpēšana nelabvēlīgi ietekmē  koncentrēšanās spējas, atmiņu, kustību koordināciju, arī motivāciju kaut ko darīt, līdz ar to ir sliktākas atzīmes skolā, un tā viņš sarūgtinās cilvēkus, kuri viņu mīl. To visu jūs variet pateikt nevis uzbrūkošā vai pavēlošā tonī, bet ar labvēlību un sapratni: “Es mīlu tevi. Un es vēlu tev tikai to labāko, tāpēc ceru, ka tu nelietosi narkotikas.”

·         Pat eksperimentēšana ar narkotikām ir pārāk bīstama. Viens vienīgs gadījums, kad narkotiku reibumā jūsu bērns šķērsos ielu un adekvāti neizvērtēs situāciju, var izraisīt autoavāriju un pārmainīt viņa (un jūsu) dzīvi uz visiem laikiem. Tāpēc kopīgās sarunās apspriediet, vai īslaicīgais reibums ir šī riska vērts un ko par to domā jūsu bērns – pusaudzis.

3.         Dažas konkrētas lietas, kas pusaudzim noteikti būtu jāzina un jāsaprot

·       Narkotiku īpatnība ir radīt atkarību, tas ir, nepieciešamību atkārtoti izjust šīs kaifa un eiforijas sajūtas. Narkotiku tirgoņi narkotikas pārdod ne tāpēc, lai cilvēki pēc to lietošanas nokļūtu iluzorā pasaulē, bet narkobizness balstās uz to, ka cilvēks bez šīs vielas vairs nevar iztikt. Cilvēki zog, laupa un slepkavo, lai tikai iegūtu līdzekļus narkotiku iegādei.

·       Narkotika ir nelegāla ķimikālija. Narkotiku izgatavošanu, transportēšanu, tirdzniecību un iesaistīšanu lietošanā soda likums. Visās valstīs un – BARGI.

·       Arī marihuāna jeb zālīte ir nelegāla prece, un visā tās ceļā līdz patērētājam (pircējam) ar to darbojas likumpārkāpēji.

·       Viens marihuānas smēķis satur tikpat daudz kancerogēno vielu, cik vesela paciņa cigarešu. Marihuānas sveķu – tetrahidrokanabinola izdalīšanās no organisma notiek ļoti lēni (daļēja sešu septiņu dienu, pilnīga – no trīs līdz piecu nedēļu laikā), tāpēc šie sveķi pamazām saindē nervu sistēmu, parādās stabili psihiski traucējumi un nopietnas personības pārmaiņas – pasivitāte, noslēgšanās sevī, nevērība pret savu ģimeni, draugiem un sevi pašu.

·       Marihuānas smēķētājiem pavājinās atmiņa, viņiem ir grūtāk iemācīties un iegaumēt skolas mācību vielu. Samazinās arī spēja koncentrēties, rezultāti sportā krītas, parādās depresijas, darbošanās motivācijas trūkums un tāpēc ar laiku marihuānas smēķētājiem izveidojas naidīga viszinoša attieksme pret apkārtējiem un vēlāk viņi bieži vien izolējas no sabiedrības.

·       Lietojot Extazy, visbīstamākais ir pats reibums, kuram ir līdzīgs efekts kā dopingam profesionālajā sportā. Lietotājs, piemēram, dejojot, atdod milzu enerģiju, pārkarsē organismu, zaudē daudz šķidruma. Izžūšana un sāļu zaudēšana var izraisīt akūtu sirds vājumu un pēkšņu nāvi. Uztveres traucējumu dēļ lietotājs nejūt slāpes, tāpēc arī notiek šādi nelaimes gadījumi. Pēc reibuma – izteikts nogurums, nespēks, nomākts garastāvoklis, miegainība vai bezmiegs.

·       Heroīna un citu opiātu ļaunums slēpjas apstāklī, ka pie šīm narkotikām cilvēks ļoti ātri pierod. Devas jāpalielina jau pēc dažām nedēļām vai pat dienām. Dažkārt heroīna atkarība rodas jau pēc pirmās saņemtās devas. Turklāt pati injicēšanās ir visizplatītākais veids, kā šodien Latvijā izplatās HIV vīruss.